Spāniešu iebrukuma priekšvakars
Ašajakatlam sekojošie Tenočtitlānas valdnieki – viņa brāļi Tisoks (valdīja no 1479. līdz 1486. gadam) un Auicotls [9] turpināja savu priekšgājēju iekarošanas politiku. Viņu valdīšanas laikā acteku valsts robežas vēl vairāk pavirzījās uz ziemeļiem un dienvidaustrumiem.
Daudzie Tenočtitlānas armijas karagājieni vienmēr beidzās ar uzvarām un jaunu vergu baru iegūšanu. Tā kādā karagājienā uz Ziemeļ‑ oahaku, kas notika ar Teskoko palīdzību, tenočki ieguva vairāk nekā divdesmit tūkstošus gūstekņu.
Interesanti atzīmēt, ka par izlūkiem šajos karos bieži bija ceļojošie tirgotāji, kas klejoja pa visu Meksiku
un iekļuva pat kaimiņu zemēs. Izmantodami neaizskaramības tiesības, viņi ne tikai mainīja vietējos ražojumus pret svešzemju izstrādājumiem, bet arī vāca ziņas par nākošā pretinieka spēkiem un ziņoja, cik lielas nodevas būs iespējams no viņa ņemt.
Bet Auicotlam nācās rīkot karagājienus arī ar citu mērķi: viņam pastāvīgi bija jāapspiež sacelšanās pakļautajos apgabalos. Tlaškalieši un Čolulas iedzīvotāji nekādi nevēlējās pakļauties tenočkiem.
Auicotla valdīšanas laikā pabeidza lielā tempļa būvi, ko bija iesākuši jau viņa priekšteči. Uzcēla arī otru akveduktu, jo pirmais vairs nespēja apmierināt stipri izaugušās Tenočtitlānas iedzīvotāju vajadzības pēc ūdens.
1503. gadā acteku galvaspilsētu piemeklēja stihiska nelaime. Plūdi izpostīja daļu dambju un daudzas ēkas. Pilsētai draudēja nāves briesmas. Visi Tenočtitlānas iedzīvotāji devās aiztaisīt pārrāvumus dambjos. Nācās pat lūgt palīdzību no teskokiešiem. Kad glābšanas darbi ritēja pilnā sparā, Auicotlu smagi ievainoja galvā. Brūce izrādījās nāvīga. Drīz vien viņš nomira.
Acteku kareivis ar bruņu cepuri.
Pēc viņa nāves pie varas nāca Ašajakatla dēls Montezuma II, saukts Jaunākais. Viņa mēģinājumi pakļaut Tlaškalu, kā mēs jau zinām, bija neveiksmīgi. Bet Montezumas II galvenās rūpes vairs nebija jauni iekarošanas karagājieni. Viņš centās noturēt paklausībā actekiem pakļautās ciltis un tautas. Šai nolūkā ne vienu reizi vien sarīkoja soda ekspedīcijas un karagājienus.
Kad 1516. gadā nomira Teskoko valdnieks, Montezuma II pats noteica, kam jākļūst par tā pēcteci. Viņš nevēlējās rēķi
nāties ar teskokiešu domām. Rezultātā uzliesmoja sacelšanās, un savienība, kas jau sen bija zaudējusi spēku, izjuka galīgi.
Zemes apstrādāšana un kukurūzas sēja. Acteku mākslinieka zīmējums.
Nākošajā – 1517. gadā devās ceļā de Kordovas ekspedīcija. Par tālākajiem notikumiem lasītājam jau labi zināms – tie izklāstīti grāmatas iepriekšējās nodaļās.