Kur cēlusies kukurūza

Acteku saimniecības pamats bija zemkopība. Viņu zemko­pības tehnika bija primitīva. Galvenais darba rīks bija koka nūja ar noasinātu galu. Dažreiz tādām nūjām asajā galā bija neliels paplašinājums, tā ka tās nedaudz atgādināja mūsu lāpstas. Šīs nūjas lietoja kā augsnes uzirdināšanai, tā arī sējas laikā – nelielu bedrīšu rakšanai, kurās pēc tam iemeta grau­dus. Senajos indiāņu rokrakstos mēs bieži redzam attēlotus zemkopjus, kas ar tādas nūjas palīdzību sēj graudus.

Bet Meksikas karstajā saulē pat tik vienkārša tehnika no­drošināja bagātīgu atlīdzību par padarīto darbu, ja vien augi saņēma pietiekami daudz mitruma. Tādēļ acteki plaši lietoja mākslīgo apūdeņošanu. Kādas Meksikas ielejas lagūnas no­saukums – Čalko («daudz kanālu») tieši norāda uz to.

Interesanta un savdabīga acteku zemkopības īpatnība bija peldošie dārzi, meksikāņu valodā «činampa», ar kuriem mēs iepazināmies Tenočtitlānā. Tādus dārzus arī mūsu dienās mēdz iekārtot Čalko un Šočimilko lagūnās. Tajos laikos uztaisīt «činampu» nebija viegli.

Uz nelieliem, viegliem, no koka līstēm un niedru pinuma gatavotiem plostiem sakrāva no ezera dibena iegūtās dūņas. Tam pievienoja nedaudz zemes. Šajā auglīgajā maisījumā, kas pastāvīgi iesūca sevī valgmi no ezera, augi attīstījās sevišķi ātri un krāšņi. Vairākus tādus plostus sasēja kopā un piestiprināja pie ezera di­benā iedzītiem pāļiem.

Tenočtitlānā, kas atradās uz ne­lielas saliņas, bija jūtams liels zemes trūkums, tādēļ pilsētu no visām pu­sēm ielenca daudzi peldoši dārzi. Tajos audzēja galvenokārt dažādus dārzaugus: tomātus, pupas, ķirbjus, piparus, kabačus, saldos kartupeļus un visdažādākos ziedus.

Acteki ļoti aizrāvās ar ziedu audzēšanu. Ne velti Šočimilko la­gūna, kas ņudzēja no neskaitāmām činampām, tulkojumā nozīmē «ziedo­šie dārzi».

Tomēr galvenā lauksaimniecības kultūra actekiem, tāpat kā visām ci­tām Centrālās Amerikas indiāņu cil­tīm, bija kukurūza jeb maiss.

Mēs visi tagad labi zinām šī lie­liskā auga augsto barības vērtību, un nav vajadzības pie šī jautājuma kavēties. Bet kur cēlusies kukurūza? Kura tauta bija pirmā šīs labības au­dzētāja?

Šo mūsu lauksaimniecības praksē tik pierasto un plaši ieviesto augu izaudzēja pirms vairākiem tūksto­šiem gadu Meksikas senie iedzīvo­tāji. Jau tie pirmie ielejas zemkopji, par kuriem mēs stāstījām šīs nodaļas sākumā, pazina kukurūzu. Viņu tālie senči starp daudziem savvaļas augiem pamanīja derīgu graudaugu – teosinti. Tas vēl tagad aug brīvā dabā dažās vietās Gvatemālā. Šis augs (vai arī kāds tuvs tā radi­nieks) arī bija mūsdienu kukurūzas sencis.

Ilgā un neatlaidīgā darbā Centrālās Amerikas senie iedzī­votāji, kultivējot teosinti, atlasot tās labākos paraugus, izau­dzēja kukurūzu. No Centrālās Amerikas tā pārceļoja uz Dienvidameriku un tur ļoti izplatījās.

Bet kad kukurūza parādījās Vecajā Pasaulē?

Pēc tam kad Centrālo Ameriku un Peru bija iekarojuši spānieši, viņi pievērsa uzmanību šim derīgajam augam un pārveda tā paraugus savā dzimtenē Spānijā. No turienes, sākot ar XVI gadsimtu, kukurūza sāka savu ceļojumu pa Eiropu un Āziju.