Vēl viens iebrukuma mēģinājums

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Mantkārība bija visu spāniešu iekarotāju raksturīgākā īpašība. Bet, kas attiecās uz Kubas gubernatoru Velaskesu, tad viņam šī īpašība piemita vislielākā mērā. Uzzinājis, ka noslē­pumainajā Jukatānā atrodams zelts, viņš nolēma sarīkot uz turieni ekspedīciju uz sava rēķina.

1518. gada 5. aprīlī četri kuģi, uz kuriem atradās 240 vīru, uzvilka enkurus un devās pa de Kordovas izpētīto maršrutu. Ekspedīcijas locekļu vidū bija arī mūsu vecais paziņa – kareivis Bernals Diass. Bija arī daži citi dzīvi palikušie iepriek­šējā nelaimīgā brauciena dalībnieki.

Biedru bojā eja, nāves briesmas, kas uzglūnēja ik uz soļa, ievainojumi, slāpes – tas viss vienā mirklī izgaisa no atmiņas, kad acu priekšā iztēlē iznira zelta lauki un pasakai­nas bagātības.

Tulumas pilsēta Jukatānas pussalā.

Viens no maiju apdzīvotās teritorijas senajiem centriem.

Jauno ekspedīciju vadīja Kubas gubernatora brāļadēls Huans de Grihalva.

Bez sevišķiem starpgadīju­miem spānieši apmēram pēc mēneša nonāca labi pazīstamajā «Asiņainās kaujas līcī». Tur viņi nolēma atriebties par savu sakāvi.

Krastā izcēlās spēcīga no­daļa, kas bija apbruņota ne tikai ar arbaletiem un arkebīī‑ zām, bet arī ar visdraudīgāko konkistadoru ieroci – falkone‑ tiem. Pret tiem indiāņi izrādījās bezspēcīgi.

Ievērojot pirms vairāk nekā gada kaujā iegūto rūgto piere­dzi, spānieši pēc indiāņu pa‑ Konkistadors Huans de Grihalva. rauga ietērpās kokvilnas bru­ņās, kas pasargāja pret bultām un akmeņiem. Un tomēr ievainoto bija daudz. Pats Grihalva, kas vadīja kauju, tika ie­vainots ar trim bultām. Trāpīgi mests akmens viņam izsita divus zobus.

Tomēr kaujas lauks palika spāniešu rokās. Neizturējuši triecienu, indiāņi bēga, bet uzvarētāji ielauzās viņu ciematā.

Nekā sevišķa viņi tur neieguva. Iedzīvotāji bija aizbēguši mežā, paņemdami līdz visu, ko varēja nest.

Tad spānieši mainīja taktiku. Viņi nolēma izlikties par indiāņu draugiem. Grihalva atbrīvoja trīs sagūstītos iezemie­šus un pat apdāvināja viņus ar lētām krellītēm un zvārguļiem. Ar to indiāņu tulku palīdzību, kurus bija saņēmis gūstā de Kordova, tiem lika saprast, ka tiem jāatved šurp pārējie iedzīvotāji un ka spānieši tiem nedarīs nekā ļauna.

Bet veltīgi gaidīja Grihalva šajā ciematā četras dienas. Neviens tā arī nerādījās. Arī no pašiem «parlamentāriem» nebija ne vēsts . ..

Neriskēdami doties tālāk svešajā, naidīgajā zemē, spānieši turpināja ceļu gar piekrasti.

Nākošā sastapšanās, ar indiāņiem notika pēc pāris nedēļām ūdeņiem bagātās Tabasko upes grīvā. Spāniešiem pretī devās vesela flotile – piecdesmit pirogu ar vairākiem simtiem karo­tāju pilnā bruņojumā. Piekrastē stāvēja gatavībā vēl desmi­tiem pirogu.

Sapratis, ka viss var beigties ļoti bēdīgi, Grihalva uzsāka miera sarunas. Ar tulku palīdzību viņš paziņoja cilts virsaitim,

ka nolēmis nevis karot, bet tirgoties. Indiāņu pārstāvjiem parādīja zilas krelles, spogulīšus, zaļa stikla nieciņus un citas preces. Apmaiņai spānieši pieprasīja zeltu un pārtiku.

Savā starpā apspriedušies, indiāņi priekšlikumu pieņēma. Viņi piegādāja daudz zivju, vistu, augļu, kukurūzas plāceņu. Uz liela, zemē izklāta lakata indiāņi novietoja vairākas skais­tas zeltlietas – pīļu un ķirzaku figūriņas, kaklarotas.

– Vairāk zelta mums nav, – viņi paziņoja. – Bet tur, kur saule noriet, atrodas zeme, kur tas ir lielā daudzumā.

Šī vēsts spārnoja iekarotājus, pildīja viņu sirdis ar sa­jūsmu. Bet, iekams tie devās tālāk uz teiksmaino zelta zemi, tie nolēma pievienot jaunatklāto piekrasti Spānijas karaļ­valstij. Ar tulku palīdzību Grihalva pastāstīja indiāņiem par Kārļa V vareno impēriju un pieprasīja, lai viņi atzītu par savu valdnieku Spānijas karali. Uz to sekoja saprātīga atbilde, ka valdnieks viņiem jau esot pašiem savs un visai savādi, ka spānieši, tikko ar viņiem iepazinušies, jau uzmācoties ar kādu citu virsaiti, ko neviens nezinot un neesot pat redzējis. Ja atbraucēji mēģināšot to panākt ar varu, tad viņiem būšot da­rīšana ar diviem karapulkiem sešpadsmit tūkstošu vīru kop­skaitā, kuri atrodoties kaujas gatavībā.

Tāda atbilde spāniešus mazliet atvēsināja. Iekrāvuši pār­tiku un sagrābuši zeltlietas, viņi pasteidzās aizbraukt.

Daudz piekrastes ciematu un līču, limānu un kalnu virsotņu atzīmēja spānieši savā kartē, kamēr sasniedza upi, kuras kras­tos stāvēja indiāņu bari ar gariem šķēpiem, kas bija izgrez­noti ar baltiem karodziņiem – miera un draudzības zīmi. Rias de la Banderas («Karodziņu upe») – tā to nosauca spānieši, būdami neizpratnē, ar ko izpelnījušies tik jūsmīgu sagaidīšanu un kādēļ pēkšņi noticis tāds lūzums vietējo iedzīvotāju at­tieksmē pret viņiem. Viņi toreiz nezināja – tas noskaidrojās daudz vēlāk, – ka sasnieguši lielas un stipras valsts Meksi­kas robežu, kuras teritorija bija lielāka nekā Spānija. Un pēc Montezumas – šīs zemes valdnieka pavēles viņiem sa­rīkota tik draudzīga sagaidīšana.

Montezuma, atrazdamies simtiem kilometru tālumā savā galvaspilsētā Tenočtitlānā, neredzami sekoja katram solim, ko spēra «bālģīmji no Austrumiem», kā indiāņi bija viņus iesau­kuši. Ziņneši nodeva valdniekam lapas, uz kurām veselas zīmējumu sērijas veidā bija attēlots viss spāniešu iekarotāju ceļš, viņu ārējais izskats, viņu kuģi un ieroči. No šiem ziņo­jumiem Montezuma zināja arī par svešzemnieku sevišķo kāri uz zeltu. Bet viņš tikai miglaini nojauta viņu galamērķus. Ar zelta palīdzību, uz kuru spānieši bija tik kāri, Montezuma arī nolēma izdibināt viņu tālākos nodomus. Tādēļ vietējiem virsaišiem bija uzdots laipni sagaidīt atbraucējus, apmainīt viņu preces pret zeltu un izdibināt, ko šie «cilvēki no Austru­miem» nodomājuši turpmāk darīt.

To visu spānieši nezināja. Viņi saskatīja tikai uzmanības un draudzības pierādījumus – un nebeidza vien par to brīnīties.

Domādami, ka sarīkotas lamatas, spānieši vispirms izsūtīja divas laivas ar divdesmit līdz zobiem apbruņotiem kareivjiem. Tikko viņi piestāja pie krasta, viņiem tuvojās grupa indiāņu ar dāvanām – dažādiem gardumiem. Viesiem par godu tika izklāti pīti paklāji. Spāniešus laipni aicināja mielastā.

Tad Grihalva deva rīkojumu sākt vispārēju izcelšanos krastā. Viņu sagaidīja ar lielu godu, kvēpināja smaržīgus sve­ķus. Bet sazināties varēja tikai ar zīmēm – tulki nezināja vietējo valodu.

Sešas dienas spānieši pavadīja viesmīlīgās «Karodziņu upes» krastā, mainīdami savus stikla niekus pret zeltu. To izdevās iegūt diezgan daudz – par 15 000 peso 1  – tajos laikos ļoti ievērojamu summu.

Pasludinājuši, ka šī zeme tagad pieder karalim Kārlim V, spānieši turpināja savu ceļu uz ziemeļiem. Vēl vairākas reizes viņi sastapa indiāņus un pastāvīgi prasīja zeltu. Dažreiz tas izdevās, bet dažreiz paši spānieši nokļuva muļķu lomā. Tā vienā ciematā viņi ieguva simt mirdzošu cirvju, noturēdami tos par zeltu. Bet cirvji izrādījās no vara .. .

 

1  Peso – spāņu naudas vienība.

Saprazdams, ka spēki pārāk mazi, lai dibinātu spāņu kolonijas, Grihalva nolēma pieprasīt papildinājumus. Vienu kuģi ar iegūto zeltu kapteiņa Alvarado vadībā nosūtīja atpakaļ uz Kubu.

Velaskess sagaidīja Alvarado ar lielu prieku. Bet, kad viņš ieraudzīja zeltlietu kaudzes, kuras spānieši bija iemainījuši pret stikla nieciņiem, viņš bija no tiesas laimīgs. Tad viņā arī galīgi nobrieda jaunās zemes iekarošanas plāns.

Nedaudz vēlāk, tā arī nesagaidījuši papildspēkus, Kubā atgriezās arī pārējie ekspedīcijas dalībnieki ar Grihalvu priekšgalā.

Atgriešanās iemeslu bija daudz. Spāniešu vidū sākās ķildas. Daži gribēja apmesties tur, kur indiāņi viņus sagaidīja laipni, citi ieteica virzīties tālāk uz ziemeļiem; trešie prasīja pēc iespējas drīzāk atgriezties mājās. Pie tam ne visi indiāņi bija noskaņoti draudzīgi – vairākas reizes starp viņiem un ieka­rotājiem izcēlās asiņainas sadursmes. Ļaudis vairāku mēnešu ilgajā braucienā bija noguruši un atklāti kurnēja, tāpēc Gri­halva neuzdrošinājās doties ar viņiem nepazīstamās zemes iekšienē. Un viņš pavēlēja griezties atpakaļ.