Piemānītais gubernators
Tieši tagad uz skatuves parādījās Ernando Kortess. Velaskess iecēla viņu par vadītāju jaunai, nesalīdzināmi stiprākai militārai ekspedīcijai, kurai bija jānoved līdz galam de Kordovas un Grihalvas pasākums.
Tātad mēs atradām Santjāgo iedzīvotājus rosīgi gatavojoties jaunajam pasākumam.
Var likties savādi, ka Velaskess izvēlējās tieši Kortesu, kas bija izpelnījies viņa nelabvēlību. Bet citu, vairāk piemērotu cilvēku gubernators neatrada.
Taisnība, arī Grihalvam nebija nekas pretī doties otrreiz ceļā. Bet Velaskess nebija ar savu brāļadēlu apmierināts. Viņš uzskatīja, ka, pusgadu klejojot, Grihalva varējis panākt vairāk.
Netrūka arī pazīstamu idalgo no ļoti cienījamām ģimenem, kuri piedāvāja gubernatoram savus pakalpojumus. Bet ne katram varēja uzticēt tādu pasākumu. Bija vajadzīgs drosmīgs, noteikts, uzņēmīgs cilvēks, ar kuru kareivji dotos ugunī un ūdenī. No otras puses, viņš nedrīkstēja arī būt pārak iedomīgs, lai neaizēnotu Kubas gubernatoru, ekspedīcijas iedvesmotāju
un organizētāju. Bez tam viņam bija jābūt arī turīgam cilvēkam, lai varētu uzņemties ievērojamu daļu izdevumu.
Ilgi vērtēdams visdažādākos kandidātus, Velaskess beigu beigās izvēlējās Kortesu. Šādu lēmumu, starp citu, ļoti veicināja gubernatora kasieris un sekretārs, ar kuriem Kortesam bija slepena noruna. Godkārīgais idalgo, kas sapņoja par zeltu un iekarojumiem, ar zvērestu apsolīja abām Velaskesa uzticības personām ievērojamu daļu savu nākošo ienākumu, ja tie panāks Kortesa iecelšanu par ekspedīcijas priekšnieku. Un viņš saņēma šo atbildīgo amatu kopā ar kapteiņa ģenerāļa pakāpi Konkistadoru barvedis Ernando
Kortess izrādījās izcils organizators. īsā laikā viņš sacēla kājās visu Santjāgo. Apsolītā bagātīgā atlīdzība – zelts, zeme un vergi – lika ļaudīm aizmirst karagājienu skarbo ikdienu. Kortesa aicinājumam piedalīties ekspedīcijā tūlīt atsaucās trīs simti brīvprātīgo. Daudzi no viņiem pārdeva savu mantu, lai nopirktu ieročus un zirgus, kas Kubā bija ļoti dārgi.
Visu savu naudu Kortess ieguldīja šajā pasākumā, būdams cieši pārliecināts, ka izdevumi atmaksāsies simtkārtīgi. Taču ar to nepietika, un Kortess ieķīlāja savu muižu un pierunāja vairākus bagātus tirgotājus atdarīt makus.
Par tādā veidā iegūto naudu viņš iegādājās sešas karavelas, nopirka ieročus, pārtiku, visu nepieciešamo garajam un grūtajam ceļam.
Kortesa ekspedīcijai strādāja visi Santjāgo amatnieki un darbnīcas, bet viņš paspēja vienas dienas laikā visur pabūt, visu personīgi apskatīt un pārbaudīt.
Drīz vien viņa autoritāte tā pieauga, ka Velaskess sāka gudrot, vai nav pielaidis nopietnu kļūdu, uzticēdams ekspedīcijas vadību Kortesam. Ja tā turpināsies, tad drīz viņa, Velaskesa, nopelnus galīgi aizmirsīs, bet visu godu un visu slavu saņems Kortess viens pats.
Gubernatora radinieku un tuvāko draugu vidū atradās skauģi, kas nolēma izmantot viņa aizdomas un slimīgo patmīlību. Viņi nepalaida garām izdevību atgādināt Velaskesam
par Kortesa vecajiem grēkiem. «Tas ir bīstams sāncensis, kas par visu tev atmaksās ar ļaunu nepateicību,» viņi čukstēja Kubas valdītājam.
Par savu nodomu izpildītāju viņi izvēlējās gubernatora ākstu (tajos laikos daudzas augsti stāvošas personas uzjautrināšanās nolūkiem turēja ākstus).
Reiz svētdienas rītā, kad Diego Velaskess ar svītu, kurā atradās arī Kortess, devās uz baznīcu, gubernatoram piesteidzās āksts un, visādi vaibstīdamies, iesaucās:
– Nu, tēvoc Diego, labu kapteini ģenerāli tu esi sameistarojis. Vērtīgs ražojums: viņš tevi ātri pāraugs! Atvadies no savas flotes! Bet es braukšu kopā ar viņu, citādi ar tevi šeit nāksies tikai raudāt…
Velaskess pietvīka no aizvainojuma.
– Ko tas nozīmē? – viņš jautāja Kortesam.
Kortess lieliski saprata, «ko tas nozīmē», bet neapmulsa un aukstasinīgi atbildēja:
– Nepievērsiet viņam uzmanību. Par šo nekaunību viņu vajadzētu krietni nopērt.
Pat ārēji Kortess pārvērtās pēc iecelšanas augstajā amatā. Viņš sāka nēsāt skaistu platmali ar baltām spalvām, lika pašūt greznu tērpu ar zelta tresēm. Pēc viņa pasūtījuma izgatavoja lielu, melnu, ar zeltu izšūtu samta karogu ar sarkanu krustu, ko apņēma balti un zili stari un uzraksts: «Brāļi! Sekosim krustam! Ticēdami šai zīmei, mēs uzvarēsim!»
Velaskess izstrādāja Kortesam sīku instrukciju, pēc kuras tam bija jāvadās visos gadījumos. Kortesam bija ieteikts vispirms iedvest indiāņiem domu par Spānijas karaļa neierobežoto varenību. Indiāņiem bija jāpakļaujas un «jāizpauž savas pavalstnieku jūtas, dāvinot zeltu, pērles un dārgakmeņus, kas pierādītu to centību un nodrošinātu tiem viņa karaliskās augstības žēlastību».
Tālāk Kortesam bija jāizpēta visas jauno zemju dabas bagātības, jāiepazīstas ar turienes tautu dzīves veidu. Viss iegūtais zelts un visi dārgumi viņam bija jānogādā Kubas gubernatoram.
Gatavošanās ceļam ritēja pilnā sparā, kad Kortesam paziņoja, ka Velaskess negaidot pārdomājis un nolēmis viņu atcelt no ekspedīcijas vadības. Negaisa tuvošanos Kortess juta jau agrāk – gubernators pēdējās dienās izturējās pret viņu sausi un oficiāli. Tagad Velaskesa sekretārs slepeni brīdināja viņu par jauno lēmumu.
Kortess bija sašutis. Viņš taču bija ieguldījis šai pasākumā visu savu naudu un saistījis ar to tik daudz cerību! Viņš tik daudz bija darījis ekspedīcijas labā, bet tagad jāatdod sava vieta citam … Ne par ko!
Lēmums nobrieda vienā mirklī: naktī jāuzvelk enkurs. Lai tad Velaskess pamēģina viņu atcelt!
Naktī Kortess personīgi apstaigāja visus ekspedīcijas dalībniekus un uzaicināja viņus bez lieka trokšņa pārcelties uz karavelām. Tad viņš aizgāja pie tirgotāja, kas apgādāja pilsētu ar gaļu, un pieprasīja, lai tas pārdotu viņam visus krājumus, kuri bija noliktavā.
– Ja es to darīšu, tad rīt Santjāgo paliks bez pusdienām, – iebilda tirgotājs.
Atbildes vietā Kortess klusēdams noņēma no kakla masīvu zelta ķēdi un nolika to priekšā pārsteigtajam tirgotājam.
Tā visi Santjāgo gaļas krājumi pārceļoja uz Kortesa karavelām.
Ar izbrīnu pilsētiņas iedzīvotāji agrā rītā vēroja jūrā aizejošo eskadru. Par to tūlīt paziņoja gubernatoram. Pusmiegā tas ilgi nevarēja saprast, kas noticis, bet, kad apķērās, pavēlēja seglot zirgu un savas svītas pavadībā aizauļoja uz piekrasti.
Pamanījis jātnieku grupu, Kortess pavēlēja nolaist laivu un stipras sardzes pavadībā tuvojās krastam. Viņš apstājās pieklājīgā attālumā, bet tā, lai viņu varētu saredzēt un sadzirdēt.
– Tad tā jūs no manis aizejat! – kliedza satrakotais Velaskess. – Neko teikt, smalka maniere aizbraukt, pat neatvadoties!
– Lūdzu piedošanu, jūsu ekselence, – paši zināt, laiks negaida. Vai būtu vēl kaut kādi norādījumi?
Atbildes nebija.
Atskatījies Velaskess saprata, ka nostādījis sevi ļoti muļķīgā stāvoklī. Viņa pavadoņi ar pūlēm valdīja smieklus.
– Tādā gadījumā ardievu!
Uzsvērti godbijīgi palocījies un pavicinājis platmali, Kortess pavēlēja airēt uz kuģi.