Tenoča ļaudis

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Katrai tautai senatnē bija teikas par savu izcelšanos un saviem varoņiem. Tā, piemēram, romieši stāstīja, ka viņu ciltstēvs bijis Romuls, kas kopā ar savu brāli Remu nodibinājis nelielu ciemu. Vēlāk tas pārvērties par senās Itālijas vislielāko pilsētu – vareno Romu, kas pakļāva sev daudzas tautas. Atē­nieši godināja Tēzeju, kas atbrīvojis dzimto pilsētu no bries­mīgās nodevas, kuru Atēnām uzlikuši varenās Krētas vald­nieki.

Šādās teikās blakus pasaku un fantastikas elementiem vien­mēr atrodams arī kāds patieso notikumu atspulgs. Leģendā par Tēzeju, piemēram, mēs dzirdam reāla vēsturiska notikuma at­balsi: kontinentālās Grieķijas pilsētu atbrīvošanu no Krētas valdnieku kundzības.

Tiesa, vēstis par šiem notikumiem, saglabādamās tautas at­miņā gadu simteņiem ilgi, tiek sagrozītas un pārveidotas. Da­žādos laikos vēsturiskie fakti tiek vērtēti un izskaidroti dažādi.

Zinātnieki netaupa ne spēku, ne laika, lai atsijātu vēsturis­kās patiesības graudiņus no visa tā, ko radījusi tautas bagātīgā fantāzija. Viņi pacietīgi un rūpīgi atšķir vēsturi no pasakām. Katrs mājiens, kas norāda uz sen pagājušu dienu faktiem, visīsākais atgādinājums par tiem sniedz nenovērtē­jamu palīdzību tālās pagātnes notikumu noskaidrošanā.

Teikas par savas tautas izcelšanos bija arī actekiem. Viņi,

piemēram, apzinājās, ka samērā vēlu ieradušies Meksikas ielejā.

Ko tad acteki stāstīja par savu izcelšanos? Kādēļ viņi dēvējās par tenočkiem?

Sensenos laikos, vēsta viņu teikas, acteki dzīvojuši kaut kur ļoti tālu no ielejas, Meksikas rietumos. Viņi apdzīvojuši salu

Sens rokraksts, kurā attēlota acteku cilts ceļošana. No kreisās uz labo: Astlānas sala ar templi un mājām; acteks laivā ceļas pāri ezeram. Pēdu attēli rāda, ka acteki devušies ceļojumā. Virs pēdām – datums: «viens akmens nazis» (dienas nosaukums acteku kalendārā). Lielais hieroglifs apzīmē Kuluakānas pilsētu, kurā ieradās acteki. Pa labi – astoņas citas ciltis, kas dzīvoja Meksikas ielejā.

ezera vidū un krastā nokļuvuši vieglās pirogās. Šo salu sauca par Astlānu. No šī vārda cēlies arī tautas nosaukums – acteki (pareizāk asteki – cilvēki no Astlānas). Senlaicīgā ac­teku rokrakstā mēs redzam attēlotu šo salu ar piramīdu vidū, kurai visapkārt sabūvētas mājas. Viens no actekiem laivā ceļas pāri ezeram.

Kādā kalnu alā, netālu no ezera, acteki nejauši uzgājuši dieva Uicilopočtli statuju. Šī brīnišķīgā statuja, vēsta leģenda, spējusi pareģot nākotni un devusi gudrus padomus. Tādēļ acteki to sākuši pielūgt. Pēc Uicilopočtli padoma viņi atstā­juši Astlānu un sākuši klejot kopā ar astoņām citām ciltīm – čičimekiem, tepanekiem, kulua, tlaškaliešiēm un citiem.

Dodamies tālajā un bīstamajā ceļā, acteki paņēmuši līdzi Uicilopočtli statuju un pēc tās padomiem noteikuši savu maršrutu. Viņi virzījušies uz priekšu ļoti lēni, dažreiz veselu gadu uzkavējušies katrā jaunā vietā. Tai laikā priekšējās nodaļas joprojām meklējušas jaunas, dzīvei vairāk piemērotas vietas un apguvušas tās, apstrādājusaš un apsējušas laukus. Kad jaunajā vietā ieradusies visa cilts, tur jau briedusi kukurūzas raža.

Tālākie notikumi dažādos vēstures avotos attēloti dažādi. Minētas visdažādākās ģeogrāfiskās vietas, kur it kā savu kle­jojumu laikā nokļuvušas Astlānu atstājušās ciltis. Pēc vienas versijas tās aizgājušas līdz pat Gvatemālas robežām, bet tad griezušās atpakaļ. Pēc tam visa šī cilšu grupa ilgāku laiku dzīvojusi vietā, kas saukusies «Septiņas alas».

Pamazām, cita pēc citas, ciltis sākušas pamest šo vietu un pārcēlušās uz Meksikas ieleju. Pirmie aizgājuši čičimeki, pēc tam tepaneki, kuluā, čalki un citi. Beidzot Uicilopočtli devis padomu doties ceļā arī actekiem. Sava virsaiša Tenočcina jeb Tenoča vadībā viņi atstājuši «Septiņas alas» un pēc ilgas klejošanas sasnieguši Meksikas augstieni. Pēc sava virsaiša Tenoča vārda acteki sākuši sevi dēvēt par tenočkiem, tas ir, «Tenoča ļaudīm».