Savienība ar Tlaškalu

Tlaškalieši piedāvāja Kortesam mieru tajā brīdī, kad spā­nieši uzskatīja, ka viņi galīgi zaudējuši. Ievainojumu un sli­mību, smago kauju un bezmiega nakšu novārdzināti, viņi sāka ilgoties, lai nākošā kauja būtu pēdējā viņu mūžā.

Ja vēl gluži nesen spānieši varēja pretoties piecdesmit tūkstošu vīru lielai armijai, tad tagad viņi nebūtu izturējuši pat piectūkstoš vīru lielas nodaļas uzbrukumu. Un, kad no priekšējā posteņa atsteidzās kareivis ar ziņu, ka Kortesa no­metnes virzienā nākot nez kādi ļaužu pūļi, spānieši galīgi zaudēja vīrišķību. Bet drīz vien noskaidrojās, ka nācēji ir nevis kareivji, bet nesēji ar pārtiku un dāvanām. Pie Kortesa ieradās pats Hikotenkatls Jaunākais un piedāvāja mieru un draudzību.

Tas bija liela auguma plecīgs karavīrs, gadus trīsdesmit piecus vecs, lepnu stāju, kaujās gūtām rētām vagotu seju. Viņš vaļsirdīgi paziņoja, ka uzskatot sevi par uzvarētu un tālāko pretestību par bezprātīgu. Karš iesācies tādēļ, ka viņš noturējis Kortesu par Montezumas draugu. Bet, ja taisnība, ka Kortess palīdzot acteku apspiestajām tautām, tad viņš tlaš‑ kaliešos atradīšot uzticīgus un nelokāmus palīgus.

Kortess līksmoja. Viņš bija panācis ne tikai pakļaušanos, bet ieguvis arī jaunus, spēcīgus sabiedrotos. Tomēr ārēji viņš bija bargs un stingrs, kā tas uz­varētājam pieklājas. Sekojot viņa padomam, spānieši arī ne­izrādīja savu vētraino prieku. Padevības apliecinājumus un bagātīgos pārtikas krājumus, kas bija tik ļoti vajadzīgi, viņi pieņēma kā pelnītus.

Ticība Kortesa varenībai kļuva vēl lielāka, kad viņa no­metnē ieradās pieci Montezu‑ mas sūtņi ar lielu zeltlietu dau­dzumu un citām dāvanām. Pat vēl vairāk – Montezuma izteica gatavību pakļauties Spānijas karalim un ik gadus maksāt tam lielas nodevas: zeltu, sudrabu, dārgakmeņus un audu­mus. Viņš lūdza no Kortesa tikai vienu: atteikties no grūtā gājiena uz Tenočtitlānu, «jo šis ceļš ir tāls, kalnains un bez ūdens …».

Kas tad spieda Montezumu tik pazemojoši un tādā steigā atzīt sevi par uzvarētu, nemaz nemēģinot pretoties?

Izlūki ziņoja viņam par katru spāniešu soli. Vēsts par to, ka Kortess devies uz Tlaškalu, piepildīja viņa sirdi ar prieku. Viņš zināja, cik dedzīgi tlaškalieši aizstāv savu neatkarību, un bija pārliecināts, ka tie nepakļausies Kortesam.

Bet tad ziņneši cits pēc cita atnesa vēstis par spāniešu uz­varu. – Tātad tie patiešām ir dieva Kecalkoatla sūtņi, nevis vienkārši mirstīgie, – nolemj Montezuma. Un atkal viņu pār­ņem māņticīgas bailes no baltajiem.

Ar neslēptām bažām Montezumas tuvinieki raudzījās uz sava pavēlnieka mēģinājumiem pielabināties spāniešiem, at­pirkties no tiem ar bagātīgām dāvanām. Vistālredzīgākie kara­vadoņi saprata, ka zelts tikai izraisīs spāniešu mantkārību, bet padevības apliecinājumi tikai uzvedīs uz domām par acteku militāro vājumu.

Neveiksmju nomāktais Monte­zuma pārdomā tālāko rīcību. Ko iesākt? Bēgt vai paslēpties alā?… Zīmējums no acteku rokraksta.

– Jācīnās! Ienaidnieks nemaz nav tik stiprs, kā mums tas liekas. Spāniešu ir tikai saujiņa, bet acteku spēki nav saskai­tāmi! – kvēli centās pārliecināt Montezumu viņa brāļadēls, dedzīgais un drošsirdīgais Kuautemoks. – Mēs ne reizi vēl neesam mēģinājuši atnācējus sakaut. Es esmu gatavs pats stā­ties karapulku priekšgalā un doties tiem pretī!

Bet Montezuma noraidīja viņa priekšlikumu. Armijas vietā pie spāniešiem nosūtīja kārtējo sūtniecību ar bagātīgām dā­vanām, padevības apliecinājumiem un vienu vienīgu lū­gumu – atcelt gājienu uz Tenočtitlānu . . .

Apsvēris visus apstākļus, Kortess nolēma iegūt no pašrei­zējās situācijas vislielāko labumu. Sensenais tlaškaliešu un acteku naids deva viņam iespēju izmantot savā labā kā vienus, tā otrus. Viņš gribēja, lai abas naidīgās puses pēc iespējas ilgāk uzskatītu viņu par savu sabiedroto. Tad viņš varētu dik­tēt savus noteikumus kā tlaškaliešiem, tā arī actekiem, lai galu galā pakļautu abas tautas.

Montezumas sūtņi centās iestāstīt Kortesam, ka tlaškalieši esot viltīgi un nežēlīgi, ka viņš nedrīkstot ticēt to solījumiem.

Kortess vēlīgi noklausījās un pateicās par labo padomu.

Tlaškalieši stāstīja, ka Montezumas dāvanas un solījumi esot tikai nožēlojams triks, lai iegūtu spāniešu uzticību.

–    Netici ne viņa mīlīgajiem vārdiem, ne viņa laipnībām, ne manierēm. Viņa vārdi ir tukši, bet draudzība – nodevīga.

Kortess pateicās par brīdinājumu un apsolīja to ievērot.

Hikotenkatls Jaunākais uzaicināja Kortesu ierasties viņa ‑galvaspilsētā Tlaškalā. Montezumas sūtņi centās pārliecināt Kortesu to nedarīt, lai nekristu slazdos. Bet, kad viņš noraidīja to lūgumu, paziņodams, ka nebaidās no nodevības, Montezu­mas sūtņi sāka Kortesu pierunāt pagaidīt kaut nedēļu, kamēr par visu tiks paziņots viņu valdniekam. Tam Kortess piekrita, saprazdams, ka no Montezumas var pienākt svarīgas vēstis. Un viņš nemaldījās.

Baidīdamies no iespējamās Kortesa savienības ar tlaškalie­šiem, Motezuma šoreiz. . . ielūdza viņu savā galvaspilsētā! Viņš lūdza no spāniešiem tikai vienu: nepalikt Tlaškalā un ne­stāties nekādos sakaros ar šiem «nodevīgajiem tlaškaliešiem». Dāvanas, ko Kortesam pasniedza reizē ar vēstījumu, bija lie­liskākas nekā jebkad agrāk.

Tāda nenoteiktība Montezumas rīcībā, kurš agrāk darīja visu iespējamo, lai nelaistu spāniešus Tenočtitlānā, bet tagad laipni ielūdza viņus savā galvaspilsētā, liecināja par pilnīgu apjukumu pretinieka nometnē. To Kortess ņēma vērā un no­lēma: jo lielāku neatkarību viņš parādīs, jo vairāk nobīsies Montezuma.

Uzklausījis viņa sūtņu lūgumu un vēlīgi pieņēmis dāvanas, Kortess paziņoja, ka tomēr nolēmis apmeklēt Tlaškalu un vē­lētos, lai Montezumas sūtņi viņu pavadītu.

–    Bet tlaškalieši mūs saplosīs gabalos! – iesaucās sūtņi.

–    Es jūs ņemu savā aizsardzībā, – atbildēja Kortess.

1519. gada 23. septembrī Kortesa ekspedīcija iegāja Tlaš­kalā. Tā bija biezi apdzīvota pilsēta ar akmens un ķieģeļu namiem. Lēzenie jumti bija kā nosēti ar ļaudīm, kas vēlējās redzēt draudīgos svešiniekus.

Savā ziņojumā Kārlim V Kortess salīdzina Tlaškalu ar Gre‑ nādu, tomēr uzskatīdams, ka indiāņu pilsētā iedzīvotāju vairāk un ka tā labāk nocietināta. Pilsētas tirgū reizēm sapulcējās līdz trīsdesmit tūkstošiem cilvēku.

Spānieši ievēroja, ka tlaškaliešu namiem nav durvju. Ie­ejas bija aizklātas ar mašām, pie kurām bija piekārti vara gabali. Kad kāds pārkāpa slieksni, tie iežvadzējās, pavēstīdami saimniekam par viesa ierašanos. Spāniešus patīkami pārsteidza arī tlaškaliešu frizētavas un pirtis ar karstu ūdeni un tvaiku – gluži eiropiešu gaumē .. .

Augsti mūri dalīja pilsētu četros atsevišķos rajonos.

Kortesa karavīri apmetās kāda tempļa plašajās telpās. Viņi pēc patikas ēda, dzēra un atpūtās. Bet sardze ne uz mirkli nepārstāja būt nomodā. Kortess prasīja dzelzs disciplīnu un pastāvīgu kaujas gatavību. Neviens kareivis neuzdrošinājās aiziet bez komandiera atļaujas. Neviens komandieris neatstāja kazarmas bez Kortesa ziņas.

Divdesmit dienu nodzīvoja Kortess Tlaškalā. Šeit viņš bei­dzot tika vaļā no drudža un atkal bija rosīgs un nenogur­dināms.

Vēsts par spāniešu uzvaru aplidoja visu Meksiku. No tā­lām pilsētām, kuras Montezuma bija pakļāvis vai kuras bija viņam naidīgas, pie Kortesa ieradās sūtņi, lūdza palīdzību un piedāvāja atbalstu. Kortess visus uzmanīgi uzklausīja. Dažiem apsolīja palīdzību, dažiem atbildēja izvairīgi. Viņš pētīja spēku izvietojumu, centās iedziļināties dažādo indiāņu tautu un cilšu sarežģītajās savstarpējās attiecībās.

Par viņa padomnieku kļuva vecais, aklais Hikotenkatls •– mums jau pazīstamā drošsirdīgā karavadoņa tēvs. Nodzīvojis ilgu mūžu, viņš daudz zināja un bija ļoti noderīgs spānie­šiem. Uzskatīdams viņus par Tlaškalas sabiedrotajiem, sirm­galvis sīki izstāstīja Kortesam par Montezumas armiju, acteku kara taktiku, viņu kaujas ieročiem un daudz ko citu.

Par patiesas draudzības zīmi viņš piedāvāja Kortesam par sievu savu meitu.

Kortess ļoti laipni pieņēma donnu Luīžu – tā viņu nosauca pēc kristīšanas, – bet atdeva par sievu Alvarado, ko indiāņi viņa gaišo matu dēļ nosauca par sauli, tlaškaliski – «Tona‑ tiu». Pēc Hikotenkatla Vecākā priekšlikuma arī citi ievēro­jamie tlaškalieši saradojās ar spāniešiem, dodami viņiem par sievām savas meitas.

Ar lielām pūlēm noslēgtais miers gandrīz izjuka, kad Kor­tesam ienāca prātā uzspiest visiem Tlaškalas iedzīvotājiem katoļu ticību. No šā nesaprātīgā soļa viņu atkal atrunāja tēvs Olmedo, kas uzskatīja, ka vispirms esot jāpakļauj visa Mek­sika, bet pēc tam varēšot sākt domāt par pagānu dvēseļu glābšanu.

Tlaškaliešu izrakstītie trauki.

Kortess pieņem tlaškaliešu virsaišus ar davanām. Viņam blakus tulks Marina Zīmējums no seno meksikāņu rokraksta.