Abpusējs spēku izsīkums
Kortess bija pārliecināts, ka tlaškaliešiem pārgājusi katra patika karot. Un viņš kuru katru brīdi gaidīja sūtņus ar padevības apliecinājumiem. Taču pagāja dienas, tomēr sūtņi nerādījās. .. Kortesa atkārtotajam miera piedāvājumam un prasībai izlaist spāniešus caur Tlaškalas teritoriju sekoja Hiko‑ tenkatla Jaunākā nicinošā atbilde:
– Spānieši var iet, kurp viņiem patīk .. . Bet mieru ar viņiem mēs slēgsim tikai pēc tam, kad viņu miesa būs atdalīta no kauliem . . .
Kaujas laukā tlaškaliešiem bija izdevies iegūt vienu kritušo zirgu. Viņi triumfēdami vadāja zirga galvu pa savām pilsētām un ciemiem un rādīja tautai, lai pārliecinātu visus, ka šo «dievu» var tāpat nogalināt kā kuru katru citu dzīvu būtni.
Konkistadoru kauja ar indiāņiem.
Spāniešiem nācās izturēt vēl vienu briesmīgu kauju. 1519. gada 5. septembri pret viņiem devās piecdesmit tūkstoš vīru. Bet milzīgajam skaitliskajam pārsvaram nebija izšķirošas nozīmes, jo lielgabaliem pretī stājās loki un bultas. Bez tam tlaškaliešu virsaišu starpā sākās ķildas. Vieni, uzskatīdami spāniešus par pārdabiskām būtnēm, apgalvoja, ka pretoties neesot nekādas jēgas, bet citi ar Hikotenkatlu Jaunāko priekšgalā prasīja turpināt cīņu līdz pilnīgai uzvarai.
Priesteri, pie kuriem griezās pēc padoma, atbildēja izvairīgi: atnācēji neesot dievi, bet neesot arī vienkārši cilvēki. Viņi esot saules dieva bērni. Ja viņiem uzbruktu naktī, kad saule atpūšas, viņus varētu uzvarēt.
Bet nakts uzbrukums indiāņiem panākumus nedeva. Kortesa kareivji gulēja neizģērbušies, ar ieročiem rokās; viņu zirgi stāvēja apsegloti. Pēc pirmā trauksmes signāla visi spānieši bija kājās un sagaidīja ienaidnieku ar iznīcinošām zalvēm. Mēness spožā gaisma ļāva artilēristiem šaut tikpat precīzi kā dienā.
Spokainās ēnās tīti, jātnieki un zirgi izskatījās tlaškaliešiem naktī vēl baigāki, un viņi metās panikā bēgt. Izmantodami sajukumu, saujiņa jātnieku 15–20 minūšu laikā sakropļoja un nogalināja simtiem indiāņu.
Tlaškaliešu zaudējumi bija briesmīgi, bet arī uzvarētāju stāvoklis bija izmisuma pilns. Piecdesmit cilvēku bija izsituši no ierindas ievainojumi un slimības, pārējie tikko turējās uz kājām. Pats Kortess bīstami saslima ar drudzi. Viņš kļuva tik nespēcīgs, ka ar pūlēm turējās seglos.
Spānieši laiku pa laikam sarīkoja izbrukumus, lai sagādātu pārtiku. Bet tie pārvērtās par soda ekspedīcijām: neviens labprātīgi negribēja dot viņiem ne grauda.
Zaudējuši cerības uzvarēt, spānieši uzstāja Kortesam, ka jāatgriežas Verakrusā.
– Nav pasaulē jūga lopa, kas tā mocītos kā mēs, – sacīja konkistadori Kortesam. – Lops kaut naktī atpūšas, bet mēs nezinām miera ne dienu, ne nakti … Katram kareivim ir divi trīs ievainojumi. Domāt par Meksikas iekarošanu ir tīrais neprāts. Mums nav pa spēkam salauzt pat mazās Tlaškalas pretestību. Vajag atgriezties Verakrusā un nosūtīt vienīgo pārpalikušo kuģi pēc pastiprinājumiem uz Kubu.
Kortesam nenācās grūti pierādīt saviem kareivjiem, ka griezties atpakaļ nozīmē apliecināt savu bezspēcību un nolemt sevi drošai nāvei. Jāiztur vēl dažas dienas, un tad paši tlaš‑ kalieši lūgs mieru.
Patlaban visas sarunas ar ienaidnieku veda Marina. Viņa bija tā iejutusies savā lomā, ka ne ar vienu skatienu, ne ar vienu vārdu neizpauda spāniešu izmisuma pilno stāvokli. Gluži otrādi – viņa diktēja noteikumus un runāja ar tlaškaliešiem tā, kā uzvarētājs runā ar uzvarētiem . . .
Tlaškalas kara padome, kā vēlāk izrādījās, sen bija nolēmusi ļaut spāniešiem iet cauri viņu zemei un noslēgt mieru. Bet Hikotenkatls Jaunākais, kura rīcībā bija divdesmit tūkstoši vīru, kategoriski atsacījās paklausīt.
Dažas dienas vēlāk viņš izlikās, ka arī gatavs noslēgt mieru, un nosūtīja uz Kortesa nometni delegāciju ar dāvanām. Viņus uzņēma laipni. Bet dažu tlaškaliešu izturēšanās šķita Marinai aizdomīga. – Tie ir spiegi, kas atsūtīti, lai uzzinātu mūsu spēkus, – viņa teica Kortesam.
Nopratināšanā aizturētie indiāņi drīz vien atzinās, ka viņiem patiešām uzdots uzzināt ienaidnieku skaitu, jo rīt paredzēts sturmēt templi, kurā spānieši nocietinājušies.
Pēc Kortesa pavēles visiem indiāņiem nocirta rokas un nosūtīja tos atpakaļ.
– Spānieši lasa mūsu sirdīs! – izmisumā izsaucās Hikotenkatls Jaunākais, ieraudzījis savus sakropļotos karotājus.
‑Un viņš, pats tālredzīgākais un pats nelokāmākais tlaškaliešu vadonis, atteicās no domas par tālāko pretestību.