«Otumbas brīnums»

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Pārvarēdams stāvās kalnu nogāzes, kas veda Otumbas ielejā, Kortess cerēja, ka visbīstamākais ceļa posms paliek aiz muguras. Bet, sasniedzis virsotni, viņš saprata, ka rūgti maldījies .. . Visa ieleja, cik tālu sniedzās skatiens, bija pilna ar indiāņiem.

Tie bija kasika Siuakas karapulki, kurš bija pazīstams ar savu drošsirdību visā Meksikā. Tiem, pēc Kuitlauaka domām, vajadzēja iznīcināt Kortesa armijas atliekas, iekams tās būs sasniegušas Tlaškalu.

Vieta kaujai bija izraudzīta ļoti izdevīgi. Šeit pārdroš­nieku saujiņa varēja aizturēt veselu armiju.

Likās, ka nav gala saulē mirdzošajiem šķēpiem, plīvojo­šajiem karogiem, virsaišu fantastiskajām galvassegām un spalvu rotājumiem, kas izdalījās uz ierindas kareivju kokvilnas bruņu sniegbaltā fona.

Gudrot un gatavoties kaujai nebija laika. Arī par atkāpša­nos nevarēja būt ne runas. Neatlika nekas cits kā tieši no pār­gājiena mesties kaujā. Katrs saprata, ka citas izejas nav, un bija gatavs pēc iespējas dārgāk pārdot savu dzīvību.

Steigšus nodevis visus rīkojumus, Kortess virzīja savas no­daļas indiāņiem pretī. Pēc viņa pavēles kolona pārkārtojās tā, lai saskartos ar ienaidnieku platā frontē. Tās spārnos un

vidū virzījās četras jātnieku grupas pa pieciem cilvēkiem katrā ar nolaistiem pīķiem rokās. Kājnieki izvilka no makstīm zobenus.

–   Klausīt manu komandu! Necirst, bet durt. Uzbrukt vir­saišiem un nogalināt tos!

Plašajā, indiāņiem piepildītajā ielejā kavalērija bija iz­devīgākā stāvoklī nekā pretinieka kājnieki. Ielauzušies indi­āņu rindās, kavalēristi tūlīt sāka tos spiest atpakaļ. Neskaitāmo karotāju pūļi, kas spiedās virsū no aizmugures, tikai traucēja priekšējās nodaļas, laupīja tām manevrēšanas spējas.

Sekojot jātniekiem, spāniešiem un tlaškaliešiem izdevās iespiesties vairākus desmit metrus ienaidnieku masā. Bet viņi panāca tikai to, ka nokļuva pilnīgā ielenkumā – maza saliņa trakojošas ienaidnieku jūras vidū. Indiāņi sakļāva savas rindas aiz uzbrucējiem, un tiem bija tagad ne tikai jālaužas uz priekšu, bet jāaizsargā arī savi flangi un aizmugure.

īsie kavalērijas triecieni, jātnieku grupu prasmīgā sadar­bība nodarīja acteku rindās lielu postu. Viņu milzīgā sablīvē‑ tība nāca spāniešiem tikai par labu. Un tomēr Kortesam nebija nekādas cerības izlauzties. Konkistadori jau cīnījās pēdējiem spēkiem, bet pretiniekam stājās kaujā arvien jaunas, svaigas un kaujas spējīgas daļas.

Kritiskajā brīdī, kad spānieši vairs netika uz priekšu un kolona sāka pat pamazām kāpties atpakaļ, Kortess pamanīja nedaudz sānis acteku pavēlnieku, kas vadīja kauju. Viņu viegli varēja pazīt pēc krāšņās, ar zeltu izgreznotās spalvu rotas un pēc īpaša kaujas standarta, kas pacēlās viņam virs galvas. Savas svītas ielenkts, Siuaka bezrūpīgi bija atlaidies nestuvēs, kuras uz pleciem turēja vairāki spēcīgi jaunekļi.

–    Sekot man! Nepalaist viņu dzīvu! – nokomandēja Kor­tess un, iecirtis piešus savam kaujas zirgam sānos, vienā mirklī atradās blakus Siuakam. Negaidītā uzbrukuma pārsteigti, viņa miesassargi apjuka. Iekams viņi atjēdzās, Siuaka gulēja zemē, šķēpa caururbts, bet viņa karogs atradās Kortesa rokās.

Viņš pacēla to augstu virs galvas – un visi ieraudzīja, ka acteku kaujas karogu ieguvuši spānieši. Tas uzreiz mainīja kaujas ainu. Karoga zaudēšana indiāņiem bija tas pats, kas sakāve. Tāda dievu griba .. . Māņticīgas šausmas sagrāba ka^ rotāju sirdis. Viņi metās bēgt, samīdami cits citu, atklādami muguras ienaidnieka zobeniem, atstādami viņa rokās kaujas lauku.

Spānieši neticēja savām acīm. Jā, spēcīgā, kaujas spējīgā armija steidzīgi bēga no viņiem – no saujiņas izmocītu cil­vēku.

Spāņu vēsturnieki uzskata, ka šajā kaujā krituši vairāk nekā desmit tūkstoši indiāņu. Šis skaits ir stipri pārspīlēts, bet nav apstrīdams, ka acteku zaudējumi bija ievērojami. Lielākā daļa gāja bojā paniskajā bēgšanā pēc karoga sagrābšanas. «Otumbas brīnums» – tā spāņu iekarotāji sauc lūzumu kaujas gaitā, kas notika pēc Siuakas nāves, un viņiem savā ziņā tais­nība. Tikai jāpiezīmē, ka šo «brīnumu» radīja māņticība, kas paralizēja indiāņu gribu tieši tai brīdī, kad uzvara bija viņu rokās.

Kauja pie Otumbas.