Ievainotais plēsonis dziedē brūces

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Sagrāvis indiāņu karaspēku, Kortess nesteidzās aiziet no ielejas, lai ātrāk sasniegtu Tlaškalas robežu, par ko viņš pavisam nesen vēl sapņoja. Beidzis ienaidnieka vajāšanu, viņš atgriezās kaujas laukā, lai savāktu trofejas.

Tās bija ļoti iespaidīgas. Gatavodamies kaujai, indiāņi bija uzvilkuši vislabākos tērpus, izgreznojušies ar visām zelta rotas lietām, kādas vien viņiem piederēja.

Vairākas stundas spānieši nodarbojās ar kritušo aplaupī­šanu. Viņi noņēma aproces, gredzenus, auskarus, dārgās gal­vassegas un spalvu izrotājumus. Tādā veidā viņiem izdevās atgūt kaut daļu no tā, kas bija zaudēts nelaimīgajā «Bēdu naktī».

Pārnakšņoja viņi vienā no tempļiem, kuri atradās augstienē. Pārtikas un ūdens tur bija diezgan. Pirmo reizi pēc ilgāka laika viņi atkal varēja ēst un dzert, cik patīk.

Pēc krietna dienas pārgājiena kolona sasniedza Tlaškalas robežas.

Piedraudēdams ar nāves sodu, Kortess aizliedza saviem bandītiem darīt pāri vietējiem iedzīvotājiem, atņemt tiem pār­tiku, apģērbu, dārglietas. Viņš saprata, ka tlaškalieši patlaban ir viņa vienīgais balsts un cerība.

Sagaidīšana pirmajos pierobežas ciematos bija vairāk nekā vēsa. Visnotaļ bija jūtama slēpta nelabvēlība. Pat par zeltu vietējie iedzīvotāji ļoti nelabprāt pārdeva spāniešiem pārtiku. Bet Kortess ne ar ko neizrādīja, ka viņš būtu neapmierināts. Viņš centās izturēties cik vien iespējams laipni pret cilvēkiem, no kuriem patlaban bija pilnīgi atkarīgs.

Vairākas dienas spānieši atpūtās, izgulējās, dziedināja brū­ces. Pa to laiku vēsts par viņu ierašanos sasniedza Tlaškalas galvaspilsētu. Tās pārvaldītāji zināja par savu sabiedroto smago sakāvi «Bēdu naktī» un par viņu negaidīto uzvaru pie Otumbas. Tagad vajadzēja nolemt, kā izturēties pret spānie­šiem.

Ilgi par to nebija ko prātot. Patiesību sakot, izvēle jau bija izdarīta. Tlaškalieši bija cieši saistījuši savu likteni ar Kortesu.

Plecu pie pleca ar spāniešiem viņi bija cīnījušies uz dambja un Otumbas līdzenumā. Viņi zināja, ka acteki nekad viņiem to nepiedos. Spānieši tātad bija jāatbalsta līdz galam, jāpalīdz viņiem atjaunot krietni paputējušos spēkus.

Tlaškalas visievērojamākie cilvēki ieradās pie Kortesa, lai apstiprinātu savu uzticību savienībai un gatavību turpināt cīņu ar actekiem.

Redzot tik iespaidīgu sūtniecību, spāniešu vadonim it kā kalns novēlās no pleciem. Tātad viss vēl nav zaudēts! Cīņa turpinās. Indiāņi gatavi karot pret indiāņiem.

Lai šie naivie mežoņi joprojām tic, viņš domāja, ka brāļu karš ar actekiem palīdzēs tiem nostiprināt savu neatkarību. Viņš, Kortess, ļoti labi saprata, ka šī cīņa novedīs tikai pie abpusēja spēku izsīkuma un vienīgie uzvarētāji galu galā būs spānieši. ..

Kortess darīja visu, lai vēl vairāk noskaņotu tlaškaliešus sev par labu. Vienam no visietekmīgākajiem vadoņiem viņš uzdāvināja Siuakas lielisko tērpu. Apdāvinājis visus virsaišus un karapulku priekšniekus, viņš nodrošināja savai sakautajai armijai ilgstošu atpūtu, labu uzturu, rūpīgu kopšanu ievaino­tajiem.

Bet ievainoti bija visi bez izņēmuma. Pats Kortess tikko turējās uz kājām. Pēdējā kaujā Otumbas ielejā viņam bija ielauzts galvaskauss. Dažas dienas viņa dzīvībai draudēja briesmas, un tikai dzelzs organisms un rūpīgā kopšana viņu atgrieza ierindā.

Tikko Kortesa veselība uzlabojās, viņš sāka gatavoties jau­nam karagājienam. Viņa ziņneši ieradās Verakrusā ar prasību izsūtīt pastiprinājumu, arbaletus un pulveri.

Bijušajiem Narvaesa kareivjiem, kas domāja tikai par at­griešanos Kubā, tas bija par daudz. Daudziem Kubā bija mui­žas, vergi, un viņi vairs nevēlējās riskēt ar savu galvu. Viņiem bija diezgan, šis karš viņiem apnicis līdz kaklam!

Kortess nepievērsa uzmanību neapmierināto kurnēšanai. Tad viņi iesniedza petīciju, kurā asi nosodīja viņa jaunos plā­nus. Tas ir neprāts, tajā bija teikts, pēc visa pārciestā bez artilērijas, bez kavalērijas, bez apgādes, ar nelielu ļaužu sau­jiņu turpināt cīņu. Nepieciešams atgriezties Verakrusā.

No tā Kortess baidījās visvairāk. Viņš zināja, ka nākošais solis būs visas armijas evakuēšana uz Kubu. Ne ar kādu varu nenoturēs paklausībā līdz nāvei nogurušos kareivjus, kad viņi ieradīsies ostā, no kurienes karavelas dažās nedēļās varēs vi­ņus nogādāt mājās pie viņu ģimenēm. Tad būs beigas visām cerībām uz Meksikas iekarošanu . ..

Nerēķināties ar petīciju, zem kuras atradās simtiem pa­rakstu un karaļa notāra zīmogs, Kortess nevarēja. Viņš rīkojās viltīgāk. Vajadzēja sašķelt kareivjus, nostādīt vienu grupu pret otru un radīt tādu stāvokli, it kā pati armija prasītu cīņas turpināšanu. Un tas viņam izdevās.

Veterāni paziņoja kareivju sapulcē, ka viņi nevienu neat­laidīšot mājās un prasīšot, lai Kortess stingri sodītu «musinā­tājus», disciplīnas grāvējus, gļēvuļus un mazdūšīgos. Un Nar­vaesa kareivji apklusa. Viņiem bija jāapmierinās ar neskaidriem un ļoti nenoteiktiem Kortesa solījumiem, ka viņus nosūtīšot mājās «pirmajā izdevīgajā gadījumā».