Nodevības upuri

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Bet, lūk, Montezuma mira,

Līdz ar to bij pārrauts dambis,

Kas šo trako dēkaiņbaru

Sargāja no tautas dusmām.

H. Heine «Viclipucli».

NODEVĪBAS UPURI

Mēs šķīrāmies no Kortesa un Montezumas tai brīdī, kad iz­pildīja briesmīgo nāves sodu astoņpadsmit acteku virsaišiem. Un, kaut gan tūlīt pēc tam Montezumu atbrīvoja no važām, viņam dāvātā brīvība bija ļoti apšaubāma. Viņš bija tikpat brīvs savā rīcībā kā lelle marionešu teātrī. Tā naski kustina kājas, dzīvi žestikulē, māj ar rokām. . . Bet viss notiek pēc neredzamā, aiz aizsega noslēptā aktiera gribas. īstais stāvokļa kungs bija Kortess. Un viņš veselus sešus mēnešus pārvaldīja Meksiku aiz Montezumas muguras, maskē­damies ar viņa vārdu.

Ar sāpēm un sašutumu acteku cilšu virsaiši vēroja, kā Kortess kļūst par visas zemes neierobežotu valdnieku. Ar līdz­jūtību viņi domāja arī par Montezumas neapskaužamo likteni. Ar savu vārdu tas apstiprināja jebkuru spāniešu lēmumu.

– Tā ilgāk nevar turpināties, – nolēma vistālredzīgākie kasiki un sāka gudrot, kā palīdzēt Montezumam izkļūt no nelaimes.

Sazvērestības priekšgalā nostājās jaunais, dedzīgais Kaka‑ macīns – Montezumas brāļadēls. Viņš prata piesaistīt arī Montezumas brāli Kuitlauaku un Meksikas ielejas lielāko pil­sētu pārvaldītājus.

Sazvērnieku kara padomē atskanēja runas, kas diez vai būtu patikušas tam, kura dēļ viņi bija sapulcējušies. Kakama‑ cīns asi nosodīja savu tēvoci par nepārtraukto svārstīšanos attiecībās ar spāniešiem un par pakļaušanos nekaunīgajiem iebrucējiem.

–    Visos jautājumos izdabādams Kortesam un viņa bandai, Montezuma pret paša gribu kļuvis par viņa kalpu, – sacīja Kakamacīns. – Bet stāvokli vēl var labot – vajag izraut Montezumu no apkaunojošā gūsta.

Kakamacīns aicināja nepadoties grūtsirdībai un izmisumam un vienprātīgi ķerties pie ieročiem.

–    Spāniešu panākumi ir mūsu bezdarbības sekas! – viņš iesaucās. – Bālģīmji neizturēs acteku apvienoto spēku spie­dienu!

Visi dedzīgi atbalstīja Kakamacīnu. Sazvērnieki jau vie­nojās par dienu un stundu, kad jānotiek uzbrukumam Ašaja‑ _ katla pilij.

Bet sapulcējušos vidū bija Montezumas radinieks, kas Ka‑ kamacīna runās un rīcībā saskatīja citu jēgu. Viņš novērtēja tā aicinājumus uz sacelšanos kā cenšanos pašam sagrābt visu varu zemē. Un šis cilvēks ierosināja «nelielus labojumus» Kakamacīna priekšlikumā.

Viņš esot vienis prātis, ka vajagot uzbrukt un atbrīvot Montezumu, bet. . . par visu to jau iepriekš jāpaziņojot acteku valdniekam un jāgaidot viņa norādījumi. «Nebrīdinājuši Mon­tezumu, mēs pakļaujam briesmām viņa dzīvību …» Bez tam jācenšoties visu izdarīt bez asins izliešanas. Spānieši tomēr esot Montezumas viesi un atrodoties viņa aizgādībā . . .

Šos «labojumus» visi noraidīja. Aiz saldajiem vārdiem bija skaidri redzama to nodevīgā būtība. No visām pusēm atska­nēja saucieni:

–    Iekārotāji nav viesi, bet ienaidnieki!

–    Viņi iznīcina mūsu mantu, verdzina mūsu bērnus!

–    Baltie saimnieko visā zemē!

Vispārējais sašutums spieda Montezumas radinieku vārdos atteikties no sava priekšlikuma. Un nevienam neienāca prātā, ka šis cilvēks varētu darboties patstāvīgi, nerēķinoties ar pieņemto lēmumu. Bet notika tieši tā . . .

Jau nākošajā dienā Montezuma uzzināja visus sīkumus par sazvērestību un tās dalībniekiem. Un pirmais, ko viņš da­rīja, – pasteidzās par visu paziņot saviem cietumsargiem . . .

Kortess nolēma nekavējoties doties uz Teskoko, kur bija

koncentrēti sazvērnieku galvenie spēki, izpostīt pilsētu līdz pamatiem un sagūstīt Kakamacīnu un viņa līdzzinātājus. Bet tāds karagājiens bija ļoti riskants un nesolīja drošus panākumus. Montezuma pierunāja Kortesu nerīkot soda ekspedīciju, apsolīdams, ka viņš pats bez neviena šāviena sagūstīšot visus sazvērnie­kus un tūlīt nodošot spāniešu rokās.

Un viņš turēja savu vārdu.. . Izmantodams visus līdzekļus – no bagātīgām dāvanām līdz vēl bagātī­gākiem solījumiem, – Montezuma ar uzticamu cilvēku palīdzību saķil‑ doja sazvērniekus savā starpā, radīja savstarpējas aizdomas. Beigu beigās Montezumas ļaudis ievili­nāja Kakamacīnu un dažus viņa domubiedrus nelielā mājā Teskoko ezera krastā, uzbruka viņiem, sasēja un jau iepriekš sagatavotā pirogā nogādāja Tenočtitlānā.

Bet nodevīgi sagūstītais Kakamacīns nepadevās, nemē­ģināja izlīgt ar iebrucējiem, nelieca galvu spāniešu priekšā. Ar nicināšanu viņš noraidīja priekšlikumu pakļauties un paziņoja, ka alkatīgie ienācēji laikam gan apbūruši Montezumu un atņēmuši viņam drosmi un pašlepnumu.

Pagāja vēl dažas dienas, un notvēra arī Kuitlauaku. Drīz vien visi sazvērestības vadoņi, sakalti vienā ķēdē, atradās cie­tumā, kur viņus iemeta Kortess.

Var likties savādi, ka Montezuma tik cītīgi palīdzēja savam ļaunākajam ienaidniekam un nolēma bojā ejai cilvēkus, kas vēlējās viņam palīdzēt, vēlējās atbrīvot viņu no apkaunojošā gūsta.

Taču savā ziņā Montezuma rīkojās konsekventi. Ticēdams likteņa varai, tam, ka viss notiek pēc dievu gribas un ka likteni nav iespējams grozīt, viņš pakļāvās apstākļiem. Bū­dams pārliecināts, ka atnācis laiks, kad piepildās senie pare­ģojumi par «cilvēkiem no Austrumiem», Montezuma uzskatīja, ka pretestībai nav nekādas jēgas. Viņa griba bija paralizēta.

 

Marina nodod indiānim Kortesa pavēli. Zīmējums no ac­teku rokraksta.

 

Nav nekādu šaubu: ja Montezuma nebūtu izjaucis sa­zvērestību un nebūtu devis Kortesam iespēju izrēķināties ar tās dalībniekiem, tad visi spānieši būtu iznīcināti. Atcerēsi­mies, ka Montezumas brāļadēls Kakamacīns pārvaldīja Tes­koko – pēc Tenočtitlānas otro lielāko pilsētu. Viņš komandēja lielu garnizonu. Arī pārējo sazvērnieku rīcībā bija prāvi spēki. Un tomēr Montezumam izdevās arestēt visus sazvērestības va­

dītājus viņu pārvaldītajās pilsētās, viņu pašu pilīs. Kortesa gūsteknim vēl bija milzīga vara. Viņa pavēles izpildīja bez ierunām. Bet visa viņa vara un iespējas dot pavēles tagad tika izmantotas tikai spāniešu interesēs.