Aiz Montezumas muguras

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Var minēt daudz piemēru, kā Kortess ar Montezumas pa­līdzību realizēja savus plānus un nodomus.

Kortess nolēma uzbūvēt divas brigantīnas [11]  kuģošanai pa ezeru – un Montezuma tūlīt pavēlēja atsūtīfc meža cirtējus un namdarus. Kokmateriālus izraudzījās vislabākajos mežos. Spā­niešiem šie kuģi atraisīja rokas. Līdz šim vienīgā izeja no Tenočtitlānas veda pār dambjiem. Brigantīnas atvēra spānie­šiem arī daudzos ūdensceļus.

No Verakrusas atgādāja iznīcināto kuģu dzelzs daļas, buras, takelāžu, kompasus. Spāņu jūrnieku vadībā indiāņi dažu ne­dēļu laikā uzbūvēja divas brigantīnas. Tās bija apbruņotas ar falkonetiem un ievērojami pastiprināja spāniešu militāro spēku.

Katra brigantīna ar saviem izmēriem tālu pārspēja vislie­lākās indiāņu pirogas un izcēlās ar daudz lielāku ātrumu un labākām manevrēšanas spējām.

Montezumu sāka garlaikot ieslodzījumam līdzīgais dzīves veids. Reiz viņš izteica vēlēšanos pamedīt savos mežos ezera otrajā krastā. Kortess bija ar mieru izpildīt šo sava gūstekņa iegribu. Svītas pavadībā viņu nogādāja uz kuģa. Medniekiem bija norīkota pamatīga apsardze – divsimt spāniešu kareivju.

Labs ceļa vējš ātri ne^a brigantīnu uz priekšu. Indiāņu laiviņas, kas to pavadīja, drīz vien palika tālu aizmugurē.

Veselu dienu Montezuma baudīja brīvības ilūziju, iespējas klejot pa mežiem, šaut zaķus un briežus, medīt putnus. Bet pa viņa pēdām, izpildot Kortesa pavēli, gāja spāniešu kareivji. Cenzdamies nerādīties Montezumam acīs, viņi uzmanīgi sekoja dižciltīgajam medniekam, un, ja Montezuma būtu iedomājies slēpties, viņš būtu saņēmis lodi pakausī.

Kortess neatteica Montezumam arī tad, kad tas izsacīja vēlēšanos apmeklēt kara dieva galveno templi. Kortess tikai brīdināja: ja Montezuma mēģināšot bēgt, tad tas varot beig­ties ļoti bēdīgi. ..

Bet Montezuma pat nedomāja par bēgšanu. Svinīgā gājienā ierazdamies templī, viņš vēlējās parādīt tautai, ka nebūt nav

spāniešu gūsteknis, bkt dzīvo pie viņiem kā viesis pēc paša gribas . .. Tas bija va­jadzīgs prestiža saglabāšanai.

Kortess parūpējās, lai Montezumas ierašanās templī notiktu ar vajadzīgo grez­nību un svinīgumu. Viņam bija svarīgi pēc iespējas ilgāk saglabāt actekos ilū­ziju, ka zemi joprojām pār­valda Montezuma.

Acteku valdnieku ietērpa krāšņā apģērbā. Pa priekšu nesa valdnieka zizli. Palan‑ kīnu pavadīja valsts augstā­kie ierēdņi.

Tāpat kā pagājušos lai­kos, Montezumu atbrīvoja no nogurdinošās nepiecieša­mības soļot pa kāpnēm – rūpīgas rokas nogādāja viņu tempļa virsotnē. Un, ja vien procesijai nebūtu pievienojušies simt piecdesmit spāniešu kareivju, tad varētu domāt, ka Tenočtitlānā nekas nav mainījies.

Pienāca diena, kad Kortess atzina par nepieciešamu atgādi­nāt Montezumam, ka Spānijas karaļa pavalstniekiem ik gadu jāmaksā nodevas. Viņš lika saprast, ka nepieciešams publiski paziņot, ka visa Meksika tagad atrodas Spānijas karaļa aiz­gādībā.

Montezuma necēla iebildumus. Viņš nosūtīja vēstnešus uz visiem savas valsts novadiem. Pēc kādām dienām pie viņa ieradās cilšu virsaiši un dažādo Meksikas apgabalu pārvaldī­tāji. Montezuma uzstājās ar lielu runu. Viņš norādīja, ka piepildījies senais pareģojums par «cilvēkiem no Austrumiem», kuriem jāierodas pār jūru un jā­sāk valdīt acteku zemē. Kortess un viņa biedri esot Kecalkoatla sūtņi. Viņiem jāpakļaujas bez ie­runām, jāpilda visas viņu pavēles un jāmaksā viņiem nodevas.

 

 

Kasiks pieņem savu pavalstnieku atnestās dāvanas. Acteku māksli­nieka zīmējums.

 

Montezumas vārds visiem bija likums. To zinādams, Kortess iero­sināja nekavējoties izsūtīt uz vi­sām pilsētām nodokļu piedzinējus,

lai tie savāc nodevas par labu karalim. Viņus pavadīja spā­niešu karavīri.

Vairākas nedēļas nodokļu piedzinēji apstaigāja Meksikas pilsētas un ciemus un atgriezās ar bagātīgu laupījumu. Kortesa mantu krātuves pildījās ar zelta un sudraba traukiem, skais­tiem audumiem, spalvu izstrādājumiem un citām vērtīgām lietām.