Negaidītā palīdzība
Kad soda ekspedīcijas ritēja pilnā gaitā, Kortess negaidot saņēma svarīgu pastiprinājumu. Paredzēts tas bija, saprotams, ne jau viņam, bet Narvaesam.
Kubas gubernators Velaskess bija tas, kas enerģiski palīdzēja savam niknākajam ienaidniekam Kortesam. Pārliecināts, ka Narvaess pārvalda Jauno Spāniju (tā toreiz sauca Meksiku), bet Kortess sen nogāzts, Velaskess nosūtīja uz Verakrusu karavelu ar trīspadsmit kareivjiem un diviem zirgiem. Ar šo karavelu gubernators pavēlēja nosūtīt uz Kubu arestēto Kortesu, lai nodotu viņu tiesai.. .
Drīz vien ieradās arī otra Velaskesa sūtītā karavela ar sešiem arbaletistiem, astoņiem kareivjiem, zirgu, pamatīgu pulvera un pārtikas krājumu.
Pēc neilga laika Verakrusas ostā pietauvojās vēl trīs ka‑ ravelas. Tās sūtīja Jamaikas gubernators, kas bija nolēmis nodibināt koloniju pie Panuko upes. Kortess bez lielām ceremonijām paziņoja atbraucējiem, ka turpmāk tie kalpos viņam, nevis Jamaikas gubernatoram. Un, kā parasts, apsolīja tiem visbagātīgāko atlīdzību.
Kareivji un jūrnieki, izkāpuši malā Verakrusā, ātri nāca pie atziņas, ka viņiem patiešām izdevīgāk kalpot kaujās rūdītajās Kortesa daļās nekā liet asinis par Jamaikas gubernatoru. Uz vienas karavelas bija sešdesmit spāniešu, uz otras – piecdesmit vīru un septiņi zirgi, uz trešās – četrdesmit karavīru un desmit zirgu, neskaitot visdažādākos kara piederumus.
Kāds uzņēmīgs tirgotājs no Kanāriju salām, sadzirdējis par Meksikas atklāšanu, nosūtīja uz turieni karavelu ar ieročiem un munīciju. Viņš domāja, ka tur to visu izdosies pārdot ar vislielāko peļņu, un nepievīlās savās cerībās. Kortess nekaulēdamies samaksāja par visu kravu, bet pēc tam atpirka arī kuģi un pierunāja tā ekipāžu pāriet viņa dienestā.
Tagad varēja no jauna domāt par Meksikas iekarošanu, acteku pakļaušanu un viņu cietokšņa Tenočtitlānas sagrābšanu. Saimniekot Tenočtitlānā nozīmēja saimniekot Meksikā. Pieredze bija padarījusi Kortesu gudrāku. Viņš saprata, ka nepietiek sagrābt dambjus, lai izcīnītu uzvaru. Lai ieņemtu Tenočtitlānu, jākļūst par noteicēju Teskoko ezerā, kura vidū atradās acteku galvaspilsēta. Tikai armijas un flotes sadarbība varēja nodrošināt panākumus.
Un viņš sāka būvēt kuģus gaidāmajai kara darbībai.
Visi darbi kokmateriālu sagatavošanā un brigantīnu būvē bija uzdoti tlaškaliešiem. Tūkstošiem cilvēku gāza kokus, aptēsa stumbrus, zāģēja tos dēļos un spāniešu jūrnieku vadībā būvēja kuģus, kas bija piemēroti kuģošanai pa ezeru. Tūkstošiem citu cilvēku stiepa uz savām mugurām no Verakrusas cietokšņa uz Tlaškalu dzelzs enkurus, tauvas, buras, ieročus un uzkabi, darvas katlus. Priežu mežos ierīkoja darvas tecinā‑ tavas. Drīz vien brigantīnu būvētājiem bija pietiekamā daudzumā bieza darva kuģu darvošanai. Neliela ekspedīcija, ko nosūtīja uz kūpošo Popokatepetlu, ieguva tur sēru, no kura spānieši izgatavoja pulveri.
Mirušā Tlaškalas valdnieka vietā (viņš nomira ar bakām, ko Meksikā bija ievazājuši spānieši) Kortess nosēdināja tronī viņa divpadsmitgadīgo dēlu. Tas viņam atviegloja saimniekošanu Tlaškalā, jo varu ieguvušais pusaudzis visās lietās vadījās no Kortesa norādījumiem un bez iebildumiem izpildīja viņa gribu.
Saprazdams, ka cīņā ar actekiem izšķirīga nozīme būs tlaškaliešiem, Kortess sāka viņiem mācīt eiropiešu kara taktikas pamatus, spāniešu cīņas paņēmienus un militāro disciplīnu. Viņš parūpējās arī par to, lai apgādātu tlaškaliešus ar labākiem ieročiem.
Decembra beigās Kortess sarīkoja sava karaspēka skati. Armija sastāvēja no 25 tūkstošiem tlaškaliešu un tikai nedaudz vairāk par 600 spāniešu. To skaitā bija četrdesmit jātnieku un ap simt strēlnieku un artilēristu. Ar šiem spēkiem Kortess arī sāka savu otro karagājienu uz Meksikas galvaspilsētu Tenočtitlānu.