Kortess – «izbēdzis nodevējs»
Neievērojot visstingrāko Kortesa pavēli – nekādā gadījumā nepiestāt Kubā, kuģis izmeta enkuru kādā salas ziemeļdaļas līcī. Tuvumā atradās Monteho plantācija, un viņš nespēja atsacīties no izdevības to apmeklēt.
Tādā veidā šī brauciena slepenība, kurai Kortess piešķīra tik lielu nozīmi, tika pārkāpta. Turklāt vēl kāds matrozis nokāpa krastā, nokļuva līdz Santjāgo un tur lielījās uz visiem ielu stūriem ar Kortesa brīnišķīgajiem atklājumiem un neparastajām bagātībām, ko viņi vedot uzdāvināt karalim.
Saprotams, ka par visu to tūlīt paziņoja Velaskesam. Viņš nekavējoties nosūtīja divus ātrgaitas kuģus, lai notvertu Kortesa sūtņus un aizturētu karavelu ar tās bagātībām. Bet arī šoreiz Velaskess nokavējās. Laba ceļa vēja dzīta, karavela pilnās burās traucās pa Atlantijas viļņiem un nebija vairs sasniedzama .. .
Arī šīs neveiksmes dēļ gubernators nezaudēja dūšu. Mantkārības mocīts, viņš vaļējām acīm sapņoja par Meksikas pasakainajām bagātībām. Velaskess nolēma sarīkot uz turieni jaunu ekspedīciju. Tās vadību viņš uzticēja savam draugam – ģenerālim Narvaesam.
Viņa rīcībā nodotie spēki tālu pārsniedza Kortesa spēkus. Jaunā ekspedīcija devās ceļā deviņpadsmit lielās karavelās. Tās sastāvā bija deviņi simti spāniešu, to skaitā astoņdesmit jātnieku, deviņdesmit arbaletistu, astoņdesmit strēlnieku. Tiem jāpieskaita apkalpojošais personāls un izpalīgi – pavisam tūkstotis Kubas indiāņu.
Velaskess bija ieguldījis visu savu mantu, lai noorganizētu šo ekspedīciju, kuras galvenais mērķis bija sagūstīt Kortesu, viņa piekritējus un pie reizes sagrābt arī visu viņu iegūto zeltu.
Pēc Kubas gubernatora dziļākās pārliecības, visām acteku zemes bagātībām vajadzēja piederēt tikai viņam vienam.
Tūlīt pēc ierašanās Meksikā Narvaesam izdevās visos sīkumos uzzināt, kāds ir Kortesa stāvoklis. Armādu bija pamanījuši trīs spāniešu kareivji, kas bija nosūtīti piekrastē skalot zelta smiltis. Viņus nogādāja uz flagmaņa kuģi. Pēc glāzītes laba vīna un bagātīga cienasta kareivji, cits citu pārtraukdami, sāka stāstīt par Kortesa nodarītajām pārestībām.
Viņi žēlojās, ka Kortess, laupījumu dalot, esot viņus visus apkrāpis, un sūrojās par viņa despotisko raksturu un stingro disciplīnu. Kareivji stāstīja, ka Kortess esot viņus galīgi nomocījis ar nepārtraukto sardzes dienestu un prasību ne uz mirkli nešķirties no ieročiem. Viņi sīki izstāstīja arī par acteku galvaspilsētu Tenočtitlānu, par Montezumu, ko Kortess saņēmis gūstā, par netālo spāniešu cietoksni Verakrusu, kuras gar‑, nizons sastāvot tikai no septiņdesmit invalīdiem.
Kortess pat nenojauda lielās spāniešu flotes ierašanos un jaunās viņam draudošās briesmas, bet Montezumam jau viss bija zināms. Saņemtajā ziņojumā ar zīmējumu palīdzību bija attēlota jaunās ekspedīcijas izcelšanās krastā. Montezuma zināja arī par atbraucēju nodomu arestēt Kortesu, jo Narvaess publiski bija nosaucis viņu par izbēgušu nodevēju, bet Kortesa nodaļu – par laupītāju bandu, kas aizbēgusi no Spānijas.
Būdams pārliecināts, ka Verakrusas cietokšņa garnizons padosies bez neviena šāviena, Narvaess nosūtīja turp sūtniecību, kurā ietilpa paters, notārs un četri virsnieki.
Bet notikumi norisinājās savādāk, nekā to domāja pašpārliecinātais Narvaess.
Verakrusas garnizonu komandēja Kortesam ļoti uzticīgs virsnieks. Noklausījies svētā tēva nolasito Narvaesa uzpūtīgo vēstījumu, kurā bija izteikta prasība atzīt Kubas gubernatora varu, bet Kortess izsludināts par nodevēju, garnizona komandieris paziņoja, ka vissaprātīgāk būtu šo vēstījumu nolasīt pašam Kortesam. Narvaesa sūtņus turpat pēc viņa signāla sagrāba un cieši sasēja. Kā miltu maisus viņus uzvēla mugurā spēcīgiem acteku nesējiem. Divdesmit apbruņotu spāniešu karavīru pavadībā viņus nosūtīja uz Tenočtitlānu.
XV–XVI gadsimtu karavela.
Dienu un nakti virzījās šī karavāna, jo katrā pieturas vietā
viņus gaidīja svaigi nesēji, un ceturtajā dienā viņi nonāca Meksikas galvaspilsētā.
Bet jau dienu agrāk Kortess bija uzzinājis par viņam uz‑ brukušo jauno nelaimi. Ievērojis, ka mūžīgi drūmais Montezuma pēkšņi kļuvis jautrs, viņš centās pamudināt acteku valdnieku uz vaļsirdīgu sarunu, lai uzzinātu viņa prieka cēloni. Montezuma nesteidzās ar atbildi, bet galu galā parādīja Kortesam saņemto ziņojumu. Paskatījies uz zīmējumiem, Kortess acumirklī saprata, kas noticis. Un, kaut gan Montezuma neteica ne vārda par Narvaesa runām, par kurām viņam bija ziņots, Kortess uzreiz uzminēja, ka atbraukušie spānieši ir nevis viņa sabiedrotie, bet ienaidnieki. Uz nesēju mugurām atstieptie seši sasietie parlamentāri apstiprināja šo minējumu, pārvērz‑ dami to par neapstrīdamu patiesību.