Jaunas briesmas

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Sekmīgi īstenodams visus savus nodomus un juzdamies par faktisko Meksikas valdnieku, Kortess nolēma, ka tagad viņam viss atļauts. Un kādā jaukā dienā viņš pieprasīja, lai Mon­tezuma atdotu spāniešiem Tenočtitlānas lielāko celtni – kara dieva templi.

Veltīgi Montezuma centās pierādīt Kortesam, ka tas no­stādītu pret spāniešiem visu tautu, ka acteki nepiedos savu svētumu apgānīšanu. Kortess palika pie sava. Galu galā pēc apspriedes ar priesteriem Montezuma pieņēma kompromisa lēmumu. Viņš atļāva tempļa virsotnē uzcelt kapelu ar svētbildi un krustu.

Kortess atzīmēja šo uzvaru ar greznu dievkalpojumu. Viņš jau apsvēra turpmākos pasākumus, kā iznīdēt pagānismu un

kā pievērst katoļu ticībai actekus un pašu Montezumu. Bet gluži negaidīti notikumi ievirzījās pavisam citādā gultnē.

Pats to nemanīdams, Kortess zāģēja zaru, uz kura sēdēja. Tieši acteku aklā ticība saviem dieviem palīdzēja spāniešiem sagrābt varu Meksikā. Šī aklā ticība pārvērta draudīgo un ka­reivīgo Montezumu par Kortesa paklausīgu ieroci. Bet tagad Kortess sāka graut to, kas uzturēja šo ticību un ļāva ienīsta­jiem ienācējiem saimniekot milzīgajā zemē tūkstošiem kilo­metru no viņu dzimtenes. Viņš uzbruka acteku reliģiskajiem ticējumiem, tas ir, pašam dievam Kecalkoatlam ar gaišo seju, par kura sūtni viņu uzskatīja Montezuma.

Acteku dievi sāka kurnēt. . . Blakus novietotā dievmāte viņiem it nemaz nepatika. Atmosfēra galvaspilsētā kļuva ar­vien draudošāka. Visu acu priekšā noturēto svinīgo diev­kalpojumu svešiem dieviem Uicilopočtli templī Tenočtitlānas iedzīvotāji uzņēma kā briesmīgus zaimus.

Izmantodami visas tautas sašutumu, viltīgie acteku pries­teri paziņoja Montezumam, ka dievi nodomājuši atstāt galvas­pilsētu, ja spānieši netikšot sodīti. Sadusmotie dievi prasot izdzīt no Meksikas robežām visus ienācējus.

Montezuma tūlīt ataicināja Kortesu un paziņoja viņam «dievu gribu».

– Jūsu dzīvība karājas mata galā, – viņš sacīja. – Tauta tikai gaida signālu, lai sāktu ar jums karu. Ja jūs gribat glāb­ties, tad nekavējoties atstājiet mūsu zemi; es esmu bezspēcīgs, kad lemj dievi. . .

Kortesu šī vēsts pārsteidza kā zibens spēriens. Tikai tagad viņš skaidri saprata draudošās briesmas, kas visu laiku bija karājušās virs viņa galvas. Panākumu apreibināts, viņš bija sācis tās pamazām aizmirst. Cik nedroša patiesībā ir viņa vara. .. Bet ar tādām pūlēm sagrābtās zelta un dārgumu kaudzes, kas darīja viņu par vienu no visbagātākajiem cilvē­kiem Eiropā, var kuru katru brīdi izslīdēt no pirkstiem.. .

Cenzdamies nekādi neizpaust savu satraukumu, Kortess paziņoja, ka viņš esot gatavs doties atpakaļceļā. Bet, lai atgrieztos dzimtenē, viņam esot jāuzbūvē trīs lieli kuģi. Ja Montezuma došot savus meža cirtējus un namdarus, tad tas neprasīšot daudz laika. «Starp citu,» viņš piebilda, «aizbraucot mums jāņem līdzi arī acteku valdnieks, lai stādītu viņu priekšā Spānijas karalim …»

Pēdējais paziņojums ne visai iepriecināja Montezumu. To­mēr viņš deva Kortesam nepieciešamo daudzumu strādnieku un apsolīja noturēt tautu paklausībā, ja vien kuģu būve pārāk neieilgšot.

Un atkal spāniešiem sākās grūtas dienas. Kortess divkāršoja sargposteņus, aizliedza kareivjiem pat guļot noņemt bruņas un šķirties no ieročiem. Ik mirkli spānieši gaidīja uzbrukumu un nezināja miera ne dienu, ne nakti.

Verakrusā pilnā gaitā ritēja jauno brigantīnu būve. Pastā­vīgā sasprindzinājuma nogurdinātie kareivji ar nepacietību gaidīja dienu, kad varēs beidzot teikt ardievas Tenočtitlānai un pārcelties uz kuģiem, kur varēs justies drošībā. Bet šajā laikā pie horizonta parādījās jauns mākonis.

Lai saprastu, kas bija noticis, mums jāgriežas atpakaļ uņ jāatceras Kortesa sūtņi – Francisko Monteho un Puertokar‑ rero, kurus viņš bija nosūtījis pie Spānijas karaļa ar bagātīgām dāvanām un atskaiti par pirmajiem atklājumiem un iekaro­jumiem.