Karaliskā marionete

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Kad Montezuma bija nogādāts sava nelaiķa tēva pilī, Kortesam iešāvās prātā jauna ideja. Viņš saprata, ka spāniešiem izdevīgi saglabāt gūsteknim šķietamu neatkarību. Tad Montezumas vārdā varēs pārvaldīt visu zemi.

Ja arī ne uzreiz, tad pakāpeniski varēs saņemt rokās pār­valdes grožus, izmantot savās interesēs acteku valsts aparātu. Slēpjoties aiz Montezumas vārda, varēs no Meksikas izsūknēt zeltu un citas bagātības, pārvērst actekus un viņiem pakļautās tautas par Spānijas karaļa pavalstniekiem.

Un Kortess nodod Montezumas rīcībā vislabākās pils telpas. Tās iekārto ar karalisku greznību. Pie Montezumas ierodas viņa sievas un kalpotāji. Viņam, tāpat kā agrāk, tiek parādīts visaugstākais gods. Tāpat kā agrāk, viņš ik dienas vairākas reizes maina apģērbu, iet vannā, ēd savus iemīļotos ēdienus, dzer kakao, pīpē tabaku. Viņu uzjautrina galma āksti, ar viņu nesteidzīgi sarunājas gudrie sirmgalvji (ja Montezumam labpatikas ar tiem ru­nāt). Viņš apspriežas ar saviem karava­doņiem, pieņem lēmumus, dod pavēles. Viņam ziņo par visām valsts lietām.

Stingri tiek ievērots viss ceremoniāls. Apmeklētāji, ieiedami pie Montezumas, uzvelk vienkāršu apģērbu, noauj kājas, nodur acis, klanās, bet aizejot – kāpjas atpakaļ, nepārtraukti klanoties.

Arī spānieši izrāda acteku valdniekam dziļu cieņu. Pats Kortess ik rītu ierodas vizītē, apjautājas par viņa veselību, uz­zina, kādas ir valdnieka vēlēšanās. Viņš apsēžas tikai tad, kad saņem atļauju to darīt. No malas raugoties, var likties, ka Kortess uzstājas pazemīga lūdzēja lomā … Tomēr patiesais stāvoklis labi zināms vi­siem šīs komēdijas dalībniekiem.

Dienu un nakti pie Montezumas apar­tamentu durvīm un pils izejām stāv bruņota sardze. Spānie­šiem zināms katrs dižciltīgā gūstekņa solis. Zināms, kas un kādā lietā pie viņa griežas. Zināms, par ko runā kara pado­mes sēdē.

Kortess prasīja, lai kareivji, kas apsargāja Montezumu, ievērotu vislielāko modrību un tajā pašā laikā izturētos pret savu gūstekni ar vislielāko goddevību. No tā taču bija atkarīga viņa nodomu izdošanās. Kortess cerēja, ka laipna izturēšanās padarīs Montezumu piekāpīgāku …

Patiešām, drīz tas samierinājās ar savu jauno stāvokli un pat sāka pēc veca paraduma apdāvināt savus cietumsargus ar zeltu un greznuma lietiņām.

Padevies savam liktenim, Montezuma vairs neuztraucās un neprotestēja. Likās, ka viņu pilnīgi apmierināja tā komēdija, ko spēlēja bez lieka trokšņa un ar abpusēju piekrišanu. Viņš vēlējās tikai vienu – lai tiktu ievērota ārējā pieklājība, un Kortess labprāt tam piekrita.

Reiz kāds sargkareivis, neapmierināts ar to, ka naktis bija jāpavada nomodā, skaļi sacīja sargmainim:

– Es vēlētos, kaut šis suns Montezuma drīzāk nosprāgtu. Viņa dēļ mums jāstāv sardzē, kad visi godīgi cilvēki guļ un saldi sapņo!

Kareivis runāja skaļi un iztraucēja Montezumas mieru. Par to paziņoja Kortesam, un viņš pavēlēja sodīt kareivi ar nūjas sitieniem.

 

Acteku karavīrs.

 

Tad lielas svītas pavadībā galvaspilsētā ieradās vainīgais

acteku karavadonis. Viņu atveda pie Montezumas, bet tas nemaz neklausījās viņa paskaidrojumos un pateica, ka Kortess pats visu izlemšot.

Tiesa bija «taisnīga» un ātra – kasiku un septiņpadsmit viņa tuvākos palīgus sadedzināt dzīvus pils laukumā.

Dzirdēdams tādu spriedumu, notiesātais paziņoja, ka neesot vainīgs, jo neesot rīkojies patstāvīgi, bet tikai izpildījis Mon­tezumas pavēli. Bet visi taisnošanās mēģinājumi jau iepriekš bija nolemti neveiksmei. Kortesu nepavisam neinteresēja jau­tājums, vai attiecīgais karavadonis ir vai nav vainīgs. Viņam vajadzēja iedvest bailes visai zemei, iebiedēt tautu, parādīt nepakļāvīgajiem, ka vismazākais nepaklausības mēģinājums tiks nežēlīgi sodīts. Nāves sods bija piespriests vēl pirms lie­tas iztiesāšanas.

No galvenā tempļa karamateriālu noliktavām spānieši iz­nesa bultas un metamos šķēpus. No tiem sakrāva gigantisku sārtu, kurā sadedzināt notiesātos. Reizē ar to Kortess atbruņoja galvaspilsētas iedzīvotājus – gadījumā, ja viņiem ienāktu prātā sacelties un aizstāvēt nāvei nolemtos.

Bet Montezuma vēl nebija izdzēris līdz dibenam viņam sa­gatavoto pazemojumu kausu. Nāves soda izpildīšanas laikā ac­teku valdniekam uzlika važas – verdzības un kauna zīmi. Un, kad pēc sprieduma izpildīšanas tās noņēma, tad galīgi sašļuku­šais Montezuma pazemojās tik tālu, ka pateicās Kortesam par «augstsirdību» un labo izturēšanos pret viņu …

Milzīgais pūlis, kas noskatījās nāves soda izpildīšanu, stā­vēja kluss un padevīgs. Tauta bija pārliecināta, ka sodu pie­spriedis pats Montezuma. Bet viņa lēmumi visu acīs bija ne­apstrīdami. Acteki joprojām uzskatīja Montezumu par savu augstāko vadoni, kaut gan viņš jau sen bija kļuvis par paklau­sīgu bandinieku Kortesa rokās.