Ceļojums gadsimtu dzīlēs
Jaunā pasaule patiesi!
Kristofs Kolumbs kādreiz viņu
Izvilka no okeāna.
H. Heine. «Viclipucli».
CEĻOJUMS GADSIMTU DZĪLĒS
Kamēr Kortess un viņa pavadoņi saimnieko Tenočtitlānā, spriež tiesu Montezumas vārdā, pievāc Meksikas bagātības, mēs kopā ar lasītājiem izdarīsim nelielu ceļojumu. Šis ceļojums būs visai īpatnējs – nevis telpā, bet laikā. Domās pārcelsimies gadsimtu dzīlēs un iepazīsimies ar šīs zemes pagātni.
Droši vien ikvienu ieinteresējis jautājums: vai actekiem jau sen bijusi tik liela un varena valsts? No kurienes radusies viņu bagātā un savdabīgā kultūra?
Acteki ir samērā vēlīni ienācēji Meksikas ielejā. Jau daudzus gadsimtus pirms viņu parādīšanās tur dzīvojušas kulturālas tautas, kas apstrādāja zemi, būvēja grandiozas celtnes, radīja brīnišķīgus mākslas darbus. Bet tajā laikā, kad zemē ieradās spāņu iekarotāji, ne tikai pašas šīs tautas, bet pat atmiņas par tām bija gandrīz pilnīgi izzudušas.
Kādā veidā mēs tomēr uzzinājām par šo tautu dzīvi? Kas palīdzēja zinātniekiem iegūt ziņas par sen pagājušu laiku notikumiem?
Zinātniekiem palīdzēja arheoloģija.
Kecalkoatla templis Teolinakana. Rekonstrukcija.
Zemkopis sēj kukurūzu. Zīmējums no seno meksikāņu rokraksta.
Arheoloģiskie pētījumi ir visdrošākais senatnes restaurēšanas līdzeklis. Zemes klēpis ar tajā apslēptajiem senatnes pieminekļiem ir vislielākais vēsturiskais arhīvs, bet arheologa lāpsta – tā atslēga.
Simtiem zinātnieku izdarījuši izrakumus dažādos Meksikas apgabalos. Plašu apmēru izrakumi notiek arī mūsu dienās. Arheologi uzmanīgi izpēta katru atradumu, vai nu tas būtu sasista poda lauska, celtnes drupas, skulptūras atlūznis, pirms tūkstoš gadiem nodzisušā ugunskura ogles vai satrūdējuša auduma paliekas… Un pēc šiem materiālās kultūras pieminekļiem viņi restaurē tālās pagātnes notikumus.
Tagad labi zināms, ka jau pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu pie Teskoko ezera, kā arī Šočimilko, Calko, Šalto‑ kānas un Sumpango lagūnu krastos atradušās daudzas seno zemkopju apmetnes. Viņi audzēja maīsu (kukurūzu), kas bija viņu galvenais uzturlīdzeklis, bez tam arī pupas, kokvilnu un citus augus. Par maīsa nozīmi indiāņu cilšu dzīvē labi pateicis lielais amerikāņu zinātnieks L. Morgans savā klasiskajā darbā «Senā sabiedrība». «Maīss,» viņš rakstīja, «pateicoties savam augstajam ražīgumam un barības vērtībai, kā arī tam, ka lietojams uzturam kā zaļā veidā, tā arī nogatavojies, izrādījās daudz bagātāka dabas dāvana un daudz vairāk veicināja cilvēces sākotnējo progresu nekā visas pārējās labības kopā.»
Varenās lietus ūdens straumes, kas plūda no apkārtējām kalnu grēdām, pamazām izveidoja ezera un lagūnu krastos treknu, minerālvielām bagātu sanesumu slāni. Sajaukdamies ar dūņām, kas satur satrūdējušas augu paliekas, šie sanesumi izveidoja sevišķi auglīgu augsni. Tajā zem kvēlās dienvidu saules brieda bagātas ražas, kas neatpalika no Nīlas ielejā iegūtajām ražām. Gaļu uzturam deva medības: niedrēm apaugušajos krastos bija daudz putnu un sīku zvēru, bet mežiem klātajos kalnos bija sastopami pat brieži.
Amerikā atšķirībā no Eiropas un Āzijas nepazina mājas dzīvniekus – zirgus, govis, aitas, cūkas. 1 Tas stipri ietekmēja indiāņu cilšu ražošanas spēku attīstību. Indiāņi Meksikas augstienē tāpēc bija spiesti pastiprināti attīstīt zemkopību. Uzturam noderīgos augus kultivēja ar mākslīgās apūdeņošanas palīdzību. Tā kā nebija vilcējspēka, tad zemi apstrādāja ar
rokām. Tādēļ daudzus gadsimtus Centrālās Amerikas zemkopībai bija raksturīgi nevis tīrumi, bet gan dārzi.
Seno zemkopju darba rīki bija gatavoti no akmens un koka. Dažādu sīku izstrādājumu ražošanā plaši pielietoja kaulu un briežu ragus. Visizplatītākais materiāls darba rīku izgatavošanai bija obsidiāns, ar ko Meksikas ieleja ļoti bagāta. Katrs šī minerāla gabaliņš tika lietderīgi izmantots. No tā gatavoja bultu uzgaļus, nažu asmeņus, bārdas nažus, skrāpjus.
Otrs izplatīts materiāls bija sacietējusī lava. No šīs grumbuļainās, porainās vielas izgatavoja dzirnakmeņus un piestas kukurūzas graudu sasmalcināšanai. Cirvjus darināja no cietām akmens šķirnēm – porfīra, nefrīta. To izgatavošana prasīja daudz laika un pūļu, tādēļ izrakumos tos atrod reti.