Bilžu raksti

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Rakstības attīstībā acteki netika tālāk par piktografiju, kuras būtība – domas izteikšana ar zīmējuma palīdzību.[10] tādēļ piktografiju mēdz saukt arī par bilžu rakstiem.

 

Lappuse no seno meksikāņu rokraksta.

 

Zīmējumi, ar kuru palīdzību tika attēloti priekšmeti, no­tikumi, darbības, vēl nebija ieguvuši pastāvīgu nozīmi, tādēļ lasīt piktogramu ir ļoti grūti. To spēj tikai šauras speciālistu aprindas. Pie tam šis rakstības veids vēl ļoti nepilnīgs. Tas nav

derīgs literāra darba uzrakstīšanai, ar tā palīdzību nevar iz­teikt abstraktus jēdzienus un daudz ko citu.

Bet acteki, acīm redzot, bija pilnīgi apmierināti ar gadu simteņos izstrādātajiem bilžu rakstiem. Ar to palīdzību viņi pierakstīja, cik lielas nodevas saņēmuši no pakļautajām ciltīm, izveidoja savu kalendāru, atzīmēja reliģiskus svētkus un at­ceres dienas, sastādīja vēsturiskas hronikas.

Acteku kalendārs ir ļoti komplicēts un juceklīgs. Tajā divi paralēli nodalījumi – saules kalendārs, kas sastāvēja no 18 mēnešiem ar 20 dienām katrā (plus 5 «nelaimīgās dienas»), un svētais kalendārs, kas aptvēra 260 dienu garu periodu. Tas dalījās 20 nedēļās ar 13 dienām katrā.

Kalendāra sastādītāji priesteri vadījās no daudziem sarež­ģītiem noteikumiem. Viņi izmantoja īpašus izziņu krājumus. Daži no tiem saglabājušies līdz mūsu dienām. Katrā izziņu krājumā ir vesela sērija diezgan sarežģītu zīmējumu – dievi, kulta priekšmeti, putni, zvēri utt. Daži zīmējumi ir krāsaini. Izprast šo mīklaino attēlu nozīmi un jēgu Zinātniekiem palī­dzēja komentāri, ko pēc Meksikas iekarošanas sastādījuši mūki, ņemot vērā indiāņu paskaidrojumus.

Zīmējumā, kas ievietots 147. lappusē, attēlotas acteku sau­les kalendāra divdesmit dienas.

Acteku saules gads varēja sākties tikai ar četrām dienām («Māja», «Trusis», «Niedre», «Krama nazis»). Pēc katriem piec­desmit diviem gadiem gadu skaitīšana sākās no gala. Nekādas secības starp cikliem nebija. Šis apstāklis tagad rada ārkārtīgas grūtības, kad jānosaka, kādā gadā norisinājies viens vai otrs notikums.

Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs rakstītu, ka Pēterburga dibināta 3. gadā, Napoleons izdzīts no Krievijas 12. gadā, Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija notikusi 17. gadā, dekab‑ ristu sacelšanās – 25. gadā, zemnieku reforma – 61. gadā, kristietības ieviešana Krievzemē – 88. gadā, nenorādot gad­simtus. Cilvēku, kas nezina vēsturi, tāda hronoloģija ievestu strupceļā tādēļ, ka nav norādīts, ka pirmais notikums attiecas uz XVIII gadsimtu, otrais – uz XIX, trešais – uz XX, cetur­tais un piektais – atkal uz XIX gadsimtu, bet sestais norisi­nājies gandrīz deviņsimt gadus agrāk – X gadsimtā.

Acteku varenībai augot, pakļautajai teritorijai paplašino­ties, tehnikai un ražošanas attiecībām attīstoties, pilnveidojās arī piktografiskā rakstība. Acteki vēl nenonāca līdz alfabēta izgudrošanai, bet viņi tai jūtami tuvojās. Bilžu rakstus sāka izmantot ne tikai to jēdzienu izteikšanai, kas bija ietverti zīmējumā, bet arī fonētiskā nozīmē, tas ir, kā noteiktu skaņu savienojumu. Tādā veidā kļuva iespējams ar divu zīmējumu kombināciju izteikt jaunu jēdzienu, kam ar šo zīmējumu

 

Parādes vairogs no spalvam. Zem ta – krama upuru "nazis ar mozaīkas spalu.

Zīmes dienu apzīmēšanai acteku kalendārā. (No augšas uz leju un no kreisās uz labo pusi.) Krokodils. Nāves galva. Pērtiķis. Klija._Vējš. Briedis.Zāle. Kustība. Māja. Trusis. Niedre. Akmens nazis. Ķirzaka. Ūdens. Ocelots. Lietus. Čūska. Suns. Ērglis. Zieds.

 

 

saturu nebija nekāda sakara. Tas atgādina mūsu rēbusus. Tā, piemēram, Pantepekas pilsētas nosaukumu acteki uzrak­stīja, zīmēdami karogu (acteku valodā «pantli») uz shematiski attēlota kalna (acteku valodā «tepek»).

Vārdu fonētiskā skanējuma apzīmēšanai izmantoja dažādas krāsas, homonīmusīpaši izvietotus priekšmetus utt. Bet darbības apzīmēja ar nosacītām zīmēm: pēdu nospiedumi ap­zīmēja ceļošanu, kustību, vairogs un vāle simbolizēja kauju, sasaistīts augums – nāvi utt.

148. lappusē parādīti acteku skaitļi un skaitīšanas metodes. Viņu lietotās sistēmas pamatā bija skaitlis divdesmit. Skaitļus līdz deviņpadsmit apzīmēja ar punktiem, skaitli 20 – ar karo­dziņu. Dažreiz saīsinātā rakstībā piecus punktus aizstāja viena svītriņa. Divdesmit kvadrātā (400) attēloja ar zīmi, kas atgādi­nāja eglīti. Tā nozīmēja «tik daudz, cik matu uz galvas». Div­desmit kubā (8000) attēloja kā maisu ar kakao pupām (kuras maisā tik daudz, ka nav iespējams saskaitīt).

Homonīmi – vienādi izrunājami un vienādi rakstāmi vārdi, piemēram, minama) mīkla un (maizes) mīkla.

Nedaudzās acteku hronikas, kas saglabājušās līdz mūsu dienām, kā arī piezīmes par notikumiem cilšu dzīvē, neskato­ties uz ārkārtīgo lakonismu, dod vēsturniekam bagātīgu ma­teriālu. Tās būtiski papildina arheoloģiskajos izrakumos iegūtās ziņas, paplašina mūsu priekšstatus par acteku dzīvi un kultūru.

 

Cipari un acteku skaitīšanas metodes. 1 – viens – punkts vai pirksts; 2 – divdesmit – karogs; 3 – četri simti – zīme, kas attēlo matus; 4 – astoņi tūkstoši – maiss ar kakao pupām; 5 – desmit dārgakmeņu masku; 6 – divdesmit maisu košeniles. krāsas; 7 – simt maisu kakao; 8 – četri simti saiņu kokvilnas; 9 – četri simti trauku medus; 10 – astoņi tūkstoši saiņu kopala sveķu; 11 – divdesmit grozu ar tūkstoš seši simti samaltām kakao pupām katrā; 12 – četri simti divas kokvilnas segas.