Acteku meistari

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Kaut gan acteki galvenokārt lietoja akmens un koka rīkus, tajā laikā bija sākusies pāreja uz metala priekšmetu izga­tavošanu.

Acteki pazina varu – to ieguva kā nodevu no pakļautajām ciltīm. Sakausējot to ar alvu, senie metalurgi ieguva bronzai līdzīgu kausējumu. No tā izgatavoja cirvjus, nažus, šļutes, dažādas greznumlietas, kā arī šķēpu uzgaļus. Vara darba rīkus visvairāk lietoja koka apstrādāšanai.

Bet ne vara, ne bronzas priekšmeti vēl nebija izspieduši akmens rīkus, un to nozīme bija samērā neliela.

Seno meksikāņu kultūras pieminekļi, kas saglabājušies līdz mūsu laikiem, rāda, kādu pilnību bija sasnieguši acteki akmens apstrādāšanā ar akmens rīkiem. Mēs jau pastāstījām par vienu tādu pieminekli – milzīgo «kalendāra akmeni». Līdzīgu pieminekļu atklāts ne mazums. Acteku mākslinieki pārvērta obsidiāna, kalnu kristāla, nefrīta, mēness akmens, opāla un ametista gabalus brīnišķīgos skulpturālos veidojumos.

Lielus panākumus acteki bija sasnieguši zelta un sudraba apstrādē. Ne velti visi spāņu iekarotāji sajūsminājās par ac­teku meistaru brīnišķīgajiem juvelierizstrādājumiem. Kāds spāniešu vēsturnieks par meksikāņu juvelieriem rakstīja:

«Viņi pārspēj Spānijas juvelierus, jo viņi prot izliet putnu ar kustīgu mēli, galvu un spārniem vai pērtiķi… ar kusti­nāmu galvu, mēli, kājām un rokām, bet rokā ielikt rotaļlietu, tā ka šķiet, it kā pērtiķis dejotu ar to. Vēl vairāk – viņi ņem stieni, kuram viena puse zelta, otra sudraba, un izlej zivi ar visām zvīņām, pie kam viena zvīņa ir zelta, bet otra – sudraba.»

Diemžēl, līdz mūsu dienām saglabājušās ļoti nedaudzas ac­teku zelta rotaslietas. Lielāko daļu spāņu iekarotāji pārkausēja stieņos. Ar tiem acteku juvelierizstrādājumiem, ko izdevies paglābt no spāniešu barbariskajām rokām, tagad lepojas daži pasaules lielākie muzeji. Pie šo dārgumu īpašniekiem pieder arī mūsu Valsts Ermitāža Ļeņingradā.

Pēc zīmējumiem un liešanas procesa aprakstiem, kas sa­glabājušies acteku rokrakstos, mēs varam iedomāties indiāņu metāllējēju un juvelieru darbu.

No smalkgraudaina māla izveidoja dārglietas modeli un noklāja ar plānu vaska kārtiņu, kurai pāri atkal uzlipināja

 

Košiem ornamentiem izrakstīts seno meksikāņu māla trauks.

 

mālu. Formu kausējot, vasks izkusa un izveidojās dobums, kas pilnīgi atbilda modeļa konfigurācijai. Izkausēto zeltu vai sud­rabu ielēja pa augšpusē speciāli ierīkotu caurumu. Tas aizpil­dīja formā visus tukšumus. Atlika tikai pagaidīt, kamēr metāls sacietē, un izņemt no formas gatavo lējumu. Pēc tam to slīpēja un spožuma piešķiršanai iegremdēja vannā ar alaunu.

Šeit mēs liešanas procesu attēlojām shematiski. Īstenībā tas bija daudz sarežģītāks. Visgrūtāk bija ap vaska modeli izveidot stipru, karstuma izturīgu apvalku, ko izkausētais me­tāls nevarētu sabojāt. Trauslo vaska modeli it kā ietērpa plānā, bet ļoti izturīgā keramiskā čaulā, kas pasargāja no piedeguma, negludumiem, grumbuļainas virspuses. To panāca, izraugoties attiecīgas māla un smilšu šķirnes, ievērojot stingru liešanas temperatūras režīmu, ar lielu prasmi izgatavojot formu. Visu to seno meksikāņu metāllējēji prata pilnībā. Acis viņiem aizstāja tās precīzās ierīces, kuras tagad izmanto lējēji.

Divgalvaina čūska. Seno meksikāņu mozaīka.

 

Ļoti dažādi un skaisti bija meksikāņu meistaru podniecības izstrādājumi. Katra cilts, dažreiz pat atsevišķi ciemi, izgatavoja savus dažādiem ornamentiem izgreznotus īpatnējas formas māla traukus. Tos darināja ar rokām, jo podnieku virpu Mek­sikas senie iedzīvotāji nepazina.

Sevišķi slavenas ar savu īpatnējo, bagātīgi izgreznoto ke­ramiku bija Tlaškala un Colula. Cilvēku, dievu, dzīvnieku un augu attēliem izrotātie Čolulas trauki bija maiņas tirdzniecībā visvairāk pieprasītā prece. Ne velti arheologi tos atrod izra­kumos visā Dienvidmeksikā un lielā Centrālās Amerikas daļā.

 

Namdaris (pa kreisi) ar akmens cirvi un sieviete pie aužamajiem stāviem. Zīmējums no acteku rokraksta.

 

Zeltkalis. Acteku mākslinieka zīmējums.Amatnieks, kas izgatavo pinumus no spalvām. Acteku mākslinieka zīmējums.

 

Augsti attīstīta actekiem bija ari aušana. Viņu audumi izcēlās ar sarežģītu un skaistu rakstu, laistījās spilgtās krāsās. Acteku meistari prata piešķirt audumam samta, brokāta, da­žādu kažokādu izskatu. Diemžēl postījumi, ko nodarījis laiks, bet vēlāk spāņu iekarotāji, ir ļoti lieli. Saglabājušies tikai ne­daudzi šīs lieliskās mākslas pa­raugi, un mēs par to zinām galvenokārt pēc aprakstiem un zīmēj umiem.

Apbrīnojama acteku māk­slas amatniecības nozare , bija arī aušanai radniecīgā orna­mentu sastādīšana no putnu spalvām. Meistars ņēma visda­žādāko krāsu spalvas – garās, zaļās kecala (neliels putniņš ar ļoti skaistu ietērpu), tumši sar­kanās papagaiļa‑kardināla, kā arī citu putnu spalvas un sastā­dīja no tām sarežģītu, fantas­tisku rakstu. Pēc tam spalvu kātiņus noteiktā kārtībā vai nu piestiprināja tīklveidīgam audu­mam diegu krustošanās vietās,  vai ari vienkārši uzlīmēja uz kokvilnas dranas. Tada veidā izgatavoja tos slavenos spalvu apmetņus un virsaišu galvas rotas, kas tā pārsteidza spāņu iekarotājus.

No spalvam izgatavota ainiņa. Pagājušāgadsimt a acteku meistaradarbs.

 

r tādu pašu spalvu mozaīku, kurā attēloja dažādus dzīv­niekus vai ģeometriskus ornamentus, bieži vien izgreznoja slavenu karavīru vairogus.

Spalvu rotājumi pārsteidza ar apbrīnojami harmonisku krāsu un nokrāsu kompozīciju. Grūti bija ticēt, ka tā nav glezna – tik pilnīga bija krāsu izvēle. Ar spalvu izstrādāju­miem sevišķi izcēlās Tenočtitlāna.

Spalvu mozaīkas meistaru savdabīgā māksla saglabājusies līdz mūsu dienām. Meksikāņu meistari arī tagad prot ar spalvu palīdzību radīt skaistus dabas skatus un komiskas sadzīves ainas.