Zelta drudzis
Tomēr varonis viņš nebij, Nedz ar bruņinieku kārtas, – Tikai laupītāju virsnieks.
H. Heine. «Viclipucli».
ZELTA DRUDZIS
Kopš kāda laika mazā ostas pilsētiņa Santjāgo, kas atradās Kubas salas dienvidu galā, bija pilnīgi pārvērtusies. No klusās, rāmās dzīves nebija palicis ne vēsts. Šķita, ka šīs pilsētiņas iedzīvotājos būtu iemājojis nelabais un iedvesis viņos nez kādu nemieru, izraisījis nevaldāmu dziņu darboties.
Vieni no agra rīta līdz vēlam vakaram ņēmās gar kuģiem, drīvēja tos, pārbaudīja virves, krāva iekšā proviantu. Citi aplūkoja savas arkebūzas un arbaletus [1] un vingrinājās tālā un precīzā šaušanā. Trešie asināja zobenus, lielīdamies cits citam ar tērauda labumu. Bet ceturtie tikai pulcējās grupās un dedzīgi runāja par gaidāmajiem karagājieniem un tālajām, mežoņu apdzīvotajām zemēm, kur, pēc visa spriežot, zelta nav mazāk kā šeit bruģa akmeņu.
Pie reizes sīki apsprieda savu nākošo priekšnieku īpašības.
Ar bijību runāja par bagātajiem un dižciltīgajiem un zobojās par godkārīgajiem un pārāk iedomīgajiem. Dažus slavēja par drošsirdību un vienkāršību, dažus nopēla par skopumu un gļēvulību.
Visbiežāk sarunā pavīdēja Ernando Kortesa vārds. Viņu pieminēja ar godbijību, dažreiz ar acīm redzamu lišķību un vienmēr piesardzīgi. Varēja redzēt, ka ikviens baidījās ar neuzmanīgu vārdu sacelt pret sevi šī cilvēka dusmas.
Santjāgo iedzīvotājus bija sagrābis zelta drudzis – bīstama slimība, kura, kā zināms, tikai nedaudziem atnes bagātību, bet visus pārējos nolemj smagām ciešanām un likstām, pār‑ cilvēcīgam darbam un nāvei svešumā.
Lūk, kādēļ visās kalvēs kūpēja ēzes un neapklusdami dimdēja veseri, kaldinādami tērauda uzgaļus pīķiem un arbaletu bultām! Lūk, kādēļ ieroču meistari nenogurdami laboja un spodrināja bruņu kreklus, bruņas un ieročus! Lūk, kādēļ vecie, savu laiku sen nokalpojušie falkoneti[2] no jauna tika savesti kaujas gatavībā!
Santjāgo tika rīkota militāra ekspedīcija pēc zelta, kas esot pārpilnībā atrodams kādā nesen atklātā Jaunās pasaules zemē.
Tas notika 1519. gadā – divdesmit septiņus gadus pēc tam, kad Kristofors Kolumbs, meklēdams visīsāko jūras ceļu uz Indiju, atklāja Ameriku – jaunu, milzīgu kontinentu, par kura pastāvēšanu eiropiešiem līdz tam nebija ne jausmas.