Pilsētas ikdiena

Iepazinušies ar pilsētas tirgu, spānieši devās uz kara dieva galveno templi. Viņi gāja ierindā un tādēļ redzēja tikai ārējo pilsētas dzīvi, kas noritēja uz ielas. Tas, kas notika aiz namu sienām, palika apslēpts viņu acīm. Bet, ja ienācēji būtu painte­resējušies un ieskatījušies dažos namos, tad ieraudzītu mie­rīgas sadzīves ainas.

Lūk, virtuvē vairākas sievietes ar rokas dzirnavām maļ kukurūzu. No tās miltiem cep maizi. Dzirdams, ka ritmiski plikšķ sieviešu rokas, izgatavojot plakanus plāceņus – meksi­kāņu iemīļoto ēdienu. Tos cepa uz oglēm.

Turpat grauzdēja kakao pupas. Pēc tam tās saberza pulverī un gatavoja šokolādes dzērienu. Tam pievienoja vaniļu vai piparus un dzēra bez cukura. Tiesa, bagātie acteki šokolādi mēdza saldināt ar medu vai agaves sulu.

Otrā istabā meitene vērpj smalku pavedienu, bet mazā māsiņa atdarina viņas kustības.

Bet pretējā istabā vecāki soda kādu citu bērnu par melo­šanu. Lūpas, kas runājušas ne­patiesību, tiek durstītas dzelo­ņiem. Lai tas būtu par labu mācību nākotnē … Melošanu acteki uzskatīja par briesmīgu ļaunumu.

Lielu uzmanību acteki vel­tīja smalkas uzvedības noteiku­miem, labām manierēm. Kāds pazīstams acteku kultūras pēt­nieks pierakstījis šādas meksi­kāņu tēvu pamācības saviem dēliem:

Acteku laulības ceremonija. Augšā – svinīga procedūra: līga­vaiņa un līgavas apģērbu stūrus sasien vienā mezglā. Apakšā – līgavainis ienes līgavu savā dzī­voklī; viņus pavada četras sievietes ar lāpām.

«Godā katru, kas vecāks par tevi, un nenicini nevienu. Ne­esi kurls pret nabadzīgiem un nelaimīgiem, bet nomierini vi­ņus. Godā visus cilvēkus, bet jo sevišķi vecākus, kuriem tev jāparāda paklausība, cieņa un pakalpība .. Nezobojies, mans dēls, par sirmgalvjiem un kropļiem.. . Neej turp, kur tevi ne­vēlas, un nemaisies lietās, kas uz tevi neattiecas. Centies visos savos vārdos un rīcībā parādīt, ka esi labi audzināts. Ēd pie galda bez rijības; neizrādi, ja tev kaut kas nepatīk … Ja kļūsti bagāts, nekļūsti iedomīgs. Pārtiec no paša darba, tad ēdiens tev liksies garšīgāks. . . Nekad nerunā nepatiesību. Ne par vienu cilvēku nerunā sliktu. Neizplati tenkas. Necel naidu … Neesi izšķērdīgs. Nezodz un nenododies (azarta) spēlei, citādi tu apkaunosi savus vecākus …»

Mēs minējām tikai nelielu fragmentu, bet ari tas stāsta par acteku morāles stiprajiem pamatiem.

Bet, lūk, pamācības meitai:

«Čakli vērp un aud, šuj un adi. Neguli pārāk ilgi.. . Sie­vietes klīrība ir cēlonis kūtrumam un citiem trūkumiem.

Zīmējums no sena rokraksta, kas uzskatāmi rāda acteku audzināšanas meto­des. Augšā pa kreisi – māte māca meitu vērpt. Apakšā – tēvs māca dēlu zvejot zivis. Bērnu vecumu rāda sasvltrotie apļi (to skaits atbilst gadu skai­tam). Lielā, ovālā aploce ar sīkajām svītriņām un blakus esošā pusaploce apzīmē bērna uztura dienas porciju – pusotra kukurūzas plāceņa. Augšā pa labi – nerātnas meitenes sodīšana: māte dursta viņas rokas ar agaves adatām. Apakšā – nerātnu zēnu tur virs ugunskura, kurā iemestas piparu pākstis.

Darba laikā nedomā muļķības. Ja tevi sauc vecāki, negaidi atkārto­jumu, bet tūlīt ej uzklausīt viņu vē­lēšanos. Nerunā pretī. Neizrādi, ka tu kaut ko dari nelabprāt. .. Nemāni nevienu . .. Pārāk nelepojies ar savu mantu… Rūpējies par ģimeni. Ne­izej no mājas katra nieka dēļ un nerādies bieži uz ielas vai tirgus lau­kumā … Ja tu ierodies radinieku mājā, tūlīt centies būt derīga – sāc vērpt…»

Ja meitene vai jauniete pārkāpa acteku parašas un uzvedības normas, viņu sodīja ļoti stingri. Tā, piemēram, mazām meitenēm, kas bez atļaujas aizgājušas no mājas, dažreiz pat uzlika važas . ..

Kaimiņu mājā jautri svin kādam dzimšanas dienu. Svinības norit plašajā pagalmā. Niedru fleitu griezīgo skaņu un bungu ritmiskās dārdoņas pavadībā lepni uzposušies viesi dzīro un dzīvi sarunājas.

Kādā citā ēkā, ja spānieši tur būtu ielūkojušies, viņi būtu ieraudzījuši pavisam neiepriecinošu ainu: vājus, nīkulīgus pus­audžus, kuru kājas un sejas sadurstītas agaves dzeloņiem. Bērnu acīs lasāmas neizsakāmas skumjas. Viņi velk kaut kādu gaudulīgu melodiju. Šo dīvaino kori diriģē priesteris, kura ķermenis klāts rētām.

Pajautājuši, ko tas viss nozīmē, spānieši uzzinātu, ka te atrodas reliģiska skola. Tās audzēkņi pakļauti stingrai discip­līnai, tiek pieradināti ciest trūkumu un būt izturīgiem. Gavēņi un pašmocības te kļuvušas par sistēmu. To mērķis – iemācīt bērnus bez kurnēšanas paciest sāpes un fiziskas ciešanas.

Daudz jautrāki izskatījās zēni, ko kaimiņu pagalmā mācīja lietot ieročus. Apbruņoti ar vairogiem un rungām, viņi ar ka­reivīgiem saucieniem gan uzbruka viens otram, gan aizstāvējās. Uzva­rētie tika cauri ar zilumiem, jo mā­cību rungām atšķirībā no īsta ieroča nebija obsidiāna dzelkšņu. Turpat trenējās šaušanā no loka un šķēpu mešanā.

«Sāp! Iekoda skudra …» Ac­teku mākslinieka humoristisks zīmējums.

Muzikanti ar klabekli un bungām. Acteku mākslinieka zīmējums.

– Bet, lūk, tas ir acteku basket­bols, – mēs sacītu, ielūkojušies garā un šaurā pagalmā. Un izteiktu līdz­jūtību spēlētājiem, kam jāveic grūts uzdevums: mest bumbu tā, lai tā trā­

pītu aplī. Bet mest nevis ar rokām, bet gan… ar elkoņiem, gurniem, ar vē­deru vai kājām . . . Pie tam jāievēro, ka pie sienas piestiprinātais aplis atra­dās nevis horizontālā, bet vertikālā stā­voklī un ievērojamā augstumā no zemes.

Kāda fenomenāla veiklība bija vaja­dzīga, lai «iegūtu grozu» (mēs lietojam moderno sporta terminoloģiju)! Šo uz­devumu vēl vairāk sarežģīja tas, ka bumba bija no monolīta kaučuka – tā­tad daudz smagāka nekā mūsu basket­bola bumbas.

Šo spēli sauca par «tlačtli». Kādreiz tai bijusi reliģiska nozīme, bet tagad dalībnieki un skatītāji to bija aizmirsuši un pilnīgi aizrāvušies sporta azartā.

Vecāki ved bērnus uz skolu. Acteku mākslinieka zīmējums.

Saglabājušies acteku zīmējumi, kuros attēlota šī savdabīgā spēle. Viens no tiem ievietots šajā lappusē.

. . . Daudz interesanta būtu ieraudzījuši spānieši, ja būtu ielūkojušies namos, pagalmos un galvaspilsētas sabiedriskajās ēkās. Bet viņi gāja ierindā un nevarēja to redzēt. Līdz viņiem iztālēm atplūda tikai saraustītas mūzikas skaņas un dzīrotāju līksmie saucieni, reliģiskās skolas audzēkņu gaudulīgās dzies­mas atsevišķas frāzes, zēnu kareivīgie kliedzieni. Pilsēta dzī­voja savu parasto dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis.

Bumbas spēle. Acteku mākslinieka zīmējums.