Pils

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Uzkavējušies Montezumas pilī, spānieši uzzināja daudz interesanta par acteku valdnieka dzīvi.

Kalpotāju un galminieku, kuriem bija jāizpilda katra viņa vismazākā vēlēšanās, ieskaitot arī miesas sargus, bija pāri tūkstotim. Visi viņi dzīvoja galmā un saņēma uzturu no pils virtuves.

Tiem nedaudzajiem kalpotājiem un galminiekiem, kuriem bija iespējams tikties ar Montezumu, bija jāprot lakoniski, dažos vārdos ziņot par lietām, kas interesēja valdnieku.

Montezuma ar viņiem gandrīz nemaz nesarunājās – viņš tikai noklausījās ziņojumus un deva pavēles.

Skatīties uz Montezumu bija stingri aizliegts, tāpat ari pagriezties pret viņu ar muguru. Aiziedams apmeklētājs kāpās atpakaļ līdz durvīm, klanīdamies tik reižu, cik to prasīja etiķete. Pat visievērojamākās personas, kuru bruņu cepures bija darinātas ērgļu, vilku vai jaguāru galvu veidā, pirms ierašanās audiencē noņēma galvassegas, kā arī visus izgrezno­jumus un rotaslietas.

Montezuma pusdienoja pilnīgā vientulībā, sēdēdams uz mīk­stiem spilveniem. Jebkuras citas personas klātbūtne varēja kaitēt viņa valdnieka cieņai. Bez tam viņš baidījās no «ļaunās acs» . . .

Viņa pusdienu parastajā ēdienu kartē bija pēc izvēles trīs­desmit ēdienu. Katru ēdienu gatavoja no trīssimt līdz tūkstoš porcijām, ievērojot daudzo viesu un liekēžu vajadzības.

Pastāvīgi uz valdnieka galda bija medījumi, mājputni, zivis. Pusdienu beigās pasniedza augļus, saldumus un cepu­mus, kurus izgatavoja no kukurūzas miltiem un olām. No­beigumā pasniedza dzērienu, par ko Eiropā tad vēl nekā

nezināja – šokolādi ar vaniļu un citām garšvielām. To sa­putoja līdzīgi krējumam un pasniedza zelta kausos. Katru dienu pilī patērēja vairāk nekā 2000 krūzes šokolādes.

 

Montezumas āksti, muzikanti un žonglieri. Acteku māksli­nieka zīmējums.

 

Pasūtītos ēdienus Montezumam pasniedza uz zema galdiņa. Pēc tam uzstādīja zelta aizslietni, kas noslēpa valdnieku no nepiederīgu personu skatieniem. Traukus, no kuriem Monte­zuma ēda, nedrīkstēja viņam pasniegt otru reizi. Tos kā lielas žēlastības zīmi saņēma galminieki un kalpotāji.

Mielasta laikā Montezumam varēja rasties vēlēšanās pa­runāt. Arī par to bija domāts. Aizslietņa otrajā pusē vienmēr gatavībā sēdēja četri cienījami un gudri sirmgalvji. Kad Mon­tezuma bija labā garastāvoklī, viņš pārmija ar tiem dažus vārdus, dažreiz pat pamieloja tos. Tiem bija jāēd stāvot ar nodurtām acīm.

Kad Montezuma ēda, pilī valdīja pilnīgs klusums.

Paēdis viņš smēķēja. Bet šāda izprieca eiropiešiem tajā laikā nebija pazīstama. Spānieši ar izbrīnu vēroja, kā lielu, apzeltītu pīpi piebāž ar nez kādu zāli, ko sauca par tabaku, aizdedzina to, bet Montezuma no mutes un deguna pūš ārā vieglas dūmu strūkliņas. Smēķējot viņu izklaidēja āksti, dejo­tāji, dziedātāji, burvju mākslinieki, muzikanti. Galmā viņu bija vesels bars. Acteku mūzika neatbilda spāniešu gaumei, bet veiklo un atjautīgo burvju mākslinieku triki viņiem ļoti patika.

Pilī atradās arī ieroču krātuve ar visu veidu acteku ieročiem. Tie bija novietoti priekšzīmīgā kārtībā, un vajadzības gadījumā tos varēja ne­kavējoties izsniegt karavīriem.

Spāniešus pārsteidza milzīgais pils putnu dārzs. Tur varēja redzēt purpursarkanu dziedātājputnu, ko spānieši nosauca par kardinālu, jo tā spalvas atgādināja kardināla man­tijas 1  krāsu; zelta fazānus un klīrī‑ gos tītarus; visdažādākos papagaiļus, niecīgos kolibrijus. Visi Meksikas putni bija šeit savākti milzīgā dau­dzumā. Trīssimt cilvēku tos kopa, baroja, tīrīja, izvietoja pa būriem. Kad putni meta spalvas, viņi tās sa­vāca un novietoja pils mantu krā­tuvē.

 

Lappuse, kurā aprakstītas nodevas Montezumam. Nodevas sastāv no divām porfīra kreiļu virknēm, 20 ķirbju traukiem ar zelta smiltīm, valdnieka galvasrotas, 800 pušķiem spalvu, 40 maisiem krāsas, diviem karavīru tērpiem ar vairogiem un 2006 dažādām segām. Apakšā pilsētu – nodevu maksātāju saraksts.

 

Atsevišķus lielus būrus aizņēma plēsīgie putni – klijas un ērgļi. Tos baroja ar tītaru gaļu.

Netālu no putnu dārza atradās liela zvērnīca. Turpat bija arī nodalījums indīgajām čūskām, kuras pārsteidza spāniešus ar savu lielumu un raibajām krāsām. Čūsku būri bija izklāti putnu spalvām, bet traukos vienmēr atradās svaigs ūdens.

Montezumam bija daudz sievu. Savā brīvajā laikā viņas nodarbojās ar izšūšanu un aušanu. Viņas prasmīgi izgatavoja arī dažādus izgreznojumus no spalvām.

Pilī bija desmitiem vannas istabu – acteki mīlēja tīrību. Montezuma mazgājās katru dienu un ne mazāk kā četras reizes dienā mainīja apģērbu. Viņš nekad divas reizes nevilka mugurā vienas un tās pašas drēbes.

Montezumam, viņa sievām un galminiekiem strādāja daudz amatnieku, sākot ar mūrniekiem un kokgriezējiem, kas rūpējās par pils telpu remontu, un beidzot ar juvelieriem, mākslinie­kiem, zeltkaļiem. Sevišķi daudz bija dārznieku, kas ar lielu centību veidoja skaistas puķu dobes un brīnišķīgas alejas, •audzēja lieliskus augļu kokus.

Speciāli cilvēki uzskaitīja pils ienākumus un izdevumus. Ar piktografiskām zīmēm 1  izraibinātās rēķinu grāmatas glabā­jas īpašā telpā. Tādu grāmatu bija simtiem, un, ja tās būtu saglabājušās, zinātnieki varētu diezgan precīzi aprēķināt, cik tautai izmaksāja Montezumas un viņa lielā galma uzturēšana.