«Nelaimes tilts»

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Gāja dienas un nedēļas, bet kaujai nevarēja paredzēt galu. Ar augošu nemieru Kortess vēroja, kā cīņu gaitā acteki piln­veido savu kara mākslu. Kuautemokam bija neizsmeļama iz­doma, un viņš sagādāja spāniešiem arvien jaunus pārsteigumus. Pāļu lamatas brigantīnām bija viņa izgudrojums. Arī maskētās bedres, slēpņi niedrās, arvien jauni pārrakumi.. . Tagad tam pievienojās prasme vadīt lielu karaspēka daļu darbību, izman­tojot gaismas un skaņu signālu sistēmu. Pēkšņi gan te, gan tur uzliesmoja ugunskuri, un acteku pulki vienlaicīgi dažādās pil­sētas daļās uzbruka trim galvenajiem spāniešu un tlaškaliešu grupējumiem. Dažreiz signalizācijai kalpoja bungu dārdoņa.

Tagad acteki karoja arī naktīs, kaut gan agrāk no tā vai­rījās. Bet ja paši neuzbruka, tad viņu pozicijas apsargāja pastip­rināti sargposteņi, kas agrāk netika novērots. Sargposteņi mai­nījās pēc signāla svilpiena.

Kaujās nogurdinātās daļas Kuautemoks pastāvīgi nomainīja ar svaigām. Šī mija – no atpūtās kaujā, no kaujas atpūtā – noritēja regulāri. Bija skaidri redzams, ka Kuautemoks bija nodomājis likt konkistadoru spēkiem pamazām noasiņot.

Pienāca diena, kad spāniešu pacietība izsīka.

Divu mēnešu nepārtrauktās kaujas bija visus galīgi nomo­cījušas. Kortess paklausīja padomdevējiem, kas ieteica izrē­ķināties ar spītīgo pilsētu vienā izšķirīgā triecienā.

Kortesa pulki gāja uzbrukumā pa visiem trim dambjiem. Sākumā pavadīja brigantīnas, pēc tam jauno sabiedroto gatavotas pirogas. Tādā veidā arī ielu cīņās kājniekus atbalstīja flotile. Tuvcīņās uz namu jumtiem devās tlaškalieši.

Acteku koka bungas, kas izrotātas griezumiem. Dažas  iz gatavotas dzīvu būtņu veidā.

 

Par visu uzbrucēju kolonu satikšanās vietu Kortess noteica tirgus laukumu. Tik tālu spānieši, kas aplenca galvaspilsētu, vēl nekad nebija iespiedušies. Bet likās, ka šoreiz liktenis tiem bija labvēlīgs.

Acteku pretestība pie izpostītajām vietām uz dambjiem, barikādēm un aizsprostiem bija vāja. Pie katras šādas aizsar­dzības ierīces cīņa ilga tikai dažas minūtes. Tad tā krita spā­niešu rokās. Panākumu iedvesmoti, viņi arvien straujāk metās uz priekšu. Katra nodaļa centās pirmā sasniegt tirgus laukumu un izpelnīties virspavēlnieka uzslavu.

Pagāja pāris stundas kopš kaujas sākuma, un Kortesa sirdi sāka mākt šaubas. Pārāk viegli spāniešiem izdevās gūt panā­kumus. Pārāk ātri viņu rokās nonāca viena iela pēc otras. Vai tikai viņa karaspēks nav iegājis slazdā?

Tikko viņam tas bija iešāvies prātā, kad atskanēja tik spē­cīgs taures pūtiens, kādu viņam agrāk nebija gadījies dzirdēt. Tas bija norunātais signāls, pēc kura Kuautemoka pulki, ievi­linājuši spāniešus un viņu sabiedrotos dziļi pilsētā, pēkšņi ap­griezās un pārgāja uzbrukumā. Tajā pašā laikā parādījās šķērs­ielās noslēptās spēcīgās nodaļas, kas tīšām bija palaidušas Kortesa armiju garām, lai pēc tam nogrieztu tai visus atkāp­šanās ceļus.

Acteku negaidītā rīcība deva viņiem lielus panākumus. Vienā minūtē uzbrucēju kolona bija izjaukta, sažņaugta spīlēs un piespiesta bēgt. Cits citu samīdami, tlaškalieši un spānieši griezās atpakaļ, tomēr visus panāca Tenočtitlānas varonīgo aizstāvju bultas un metamie šķēpi.

Bet visbriesmīgākais bija vēl priekšā. Vienas kolonas at­kāpšanās ceļā pēkšņi atklājās astoņus metrus plats pārrakums. Ūdens bija ļoti dziļš, un kalnu iedzīvotāji tlaškalieši neprata peldēt. Bet lejā šaudījās simtiem acteku pirogu, kas bija gata­vas grābt ciet katru, ko iesviedīs ūdenī. ..

Kortess jau pirms uzbrukuma bija pavēlējis visus pārra­kumus aizbērt. Bet viņa pavēle nebija izpildīta, jo šķietamie panākumi bija sagrozījuši spāniešiem un viņu sabiedrotajiem galvas. Viņi gāja uz priekšu, nerūpēdamies par aizmuguri un nevēlēdamies šķiest laiku un spēkus tik grūtam un nogurdino­šam darbam kā pārrakumu aizbēršana. To, pēc viņu domām, būtu jēga darīt tad, ja būtu paredzama atkāpšanās. Bet tagad visa pilsēta būs viņu rokās, un viņi no turienes vairs neaiz­ies . . .

Paniski bēgošais pūlis nespēja apstāties pie dambja izpos­tītās vietas. Aizmugurē esošie, spiezdamies uz priekšu, iegrūda pirmās rindas ūdenī. Tiem sekoja ari paši grūdēji. ..

Desmitiem un simtiem cilvēku sakrita ezerā, kur tos acteki acumirklī sagrāba un ievilka laivās, lai vēlāk upurētu asiņai­najam Uicilopočtli.

Droši vien noslīkt bija labāk nekā krist acteku rokās … Bet indiāņi neļāva spāniešiem noslīkt. Vienaldzīgi noskatīda­mies, kā noiet dibenā viņu ciltsbrāļi tlaškalieši, viņi darīja visu iespējamo, lai glābtu bālsejainos Kortesa karotājus. Katrs baltais gūsteknis pēc viņu domām bija vislabākā trofeja (ne­skaitot vienīgi zirgus, kurus vērtēja vēl augstāk).

Kortess, atrazdamies pārrakuma otrā pusē, bija liecinieks tam, kā gāja bojā viņa karavīri, viņa armijas labākie spēki, un nespēja viņiem palīdzēt. Viņš redzēja, kā kareivji, kam bija izdevies izvairīties no actekiem, piepeldēja dambim, mēģināja pieķerties tā glumajām, stāvajām malām un no jauna iekrita ūdenī. Viņš redzēja, kā slīcēji ķērās pie saviem biedriem un aizrāva tos sev līdz . ..

Mēģinādams atjaunot kārtību, viņš sauca:

‑– Apstājieties! Neskrejiet! Noturieties kaut pusstundu! Mēs uzcelsim tiltu! Palīgi tuvojas!

Bet viņa balss bija tikko dzirdama, to noslāpēja acteku uzvaras gaviles, kaujas troksnis, slīcēju šausmīgie pirmsnāves brēcieni, sagūstīto izmisīgie saucieni pēc palīdzības …

Dažas minūtes vēlāk Kortesam pašam uzbruka seši spēcīgi indiāņi un vilka viņu uz laivu. Smagi ievainots kājā, viņš aiz­stāvējās ar pēdējiem spēkiem, un, ja nebūtu atsteigušies divi spānieši un vairāki tlaškalieši, tad arī Kortess būtu kritis gūstā.

Tikai tad, kad ieradās rezervē turētā kavalēristu nodaļa un no citiem iecirkņiem izsauktie artilēristi, Kortesam ar mil­zīgām pūlēm, izdevās piespiest actekus atkāpties un izvest sveikā palikušās karaspēka daļas no slaktiņa.

Arī Alvarado un Sandovala daļām, kas cīnījās citos pilsētas iecirkņos, tajā dienā nebija ar ko lepoties. Arī tās iespiedās pilsētas sirdī un dabūja izjust labi sagatavotā pretuzbrukuma spēku. Par laimi tās atkāpdamās neuzdūrās pārrakumiem dambī, tādēļ to zaudējumi bija daudz mazāki.

Neveicās tajā dienā arī flotilei. Divas brigantīnas iesprūda starp ezera dibenā iedzītiem pāļiem un nevarēja tikt no vietas. Visi jūrnieki un kareivji, kas atradās uz šiem kuģiem, bija ievainoti. Acteki paņēma vienu brigantīnu tauvā un mēģināja aizvest ar visu komandu sev līdz. Bet atsteidzās palīgā kāj­nieki, pārcirta virves un izglāba kuģi un cilvēkus.

Nelaimīgās dienas vakarā noskaidrojās, ka gājuši bojā vai­rāki simti tlaškaliešu un krituši gūstā sešdesmit spāniešu. Pa­niskās bēgšanas laikā Kortesa armija bija zaudējusi divus lielgabalus. Nogalināti bija arī septiņi zirgi.. . Pēc atmiņā palikušās «Bēdu nakts» šī bija pati lielākā spāniešu sakāve.

Kuautemoka izstrādātā jaunā taktika deva augļus. Acteku vadonis saprata, ka pret konkistadoriem nevar cīnīties ar ve­cām metodēm. Ienaidnieka varenajiem ieročiem Kuautemoks lika pretī atjautību un apķērību, kara viltību un drošu ma­nevru – un viņam izdevās dot spāniešiem smagu triecienu.

 

Acteku dieviem upurēto spā­niešu un zirgu galvas. Zīmējums no acteku rokraksta.

 

Kortess nosauca liktenīgo pārrakumu, pie kura cieta sakāvi viņa armija, par «Nelaimes tiltu».