Montezumas nāve

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Spāniešu nometnē valdīja drūms noskaņojums. Ja norūdī­tie kareivji, cilvēki, kas bija pavadījuši Kortesu visos kara­gājienos, vēl saglabāja možu prātu, tad jaunie – bet tādu bija vairākums – atklāti nolādēja savu priekšnieku. Kādēļ viņš tos ievilinājis šajā peļu slazdā, no kura nav izejas? Kur apsolītais zelts? Tā vietā – brūces, ciešanas, nepārtrauktas, nogurdinošas kaujas. Jau vairāki desmiti spāniešu zaudējuši dzīvību, un nav zināms, kuram pienāks kārta rīt. .. Pat ja paliktu cietoksnī un neko nedarītu, arī tad starp dzīvajiem palikušie nomirtu badā.

Ar ūdeni spāniešiem palaimējās. Nelielā cietokšņa terito­rijā izdevās izrakt aku ar labu dzeramo, ūdeni. Tā patiešām bija liela veiksme, jo parasti Tenočtitlānas akās‑ krājās tikai sālsūdens.

Visu nakti spāniešu atpūtu traucēja kaut kādi dīvaini in­diāņu kliedzieni. Doņa Marija pārtulkoja Kortesam to nozīmi.

–    Dievi beidzot atdevuši jūs mūsu rokās! – sauca acteku priesteri. – Upurakmeņi sagatavoti, naži uzasināti! . . .

Kortess labi saprata šo draudu nozīmi. Tomēr tie nebija tikai draudi vien. Uzvaras gadījumā acteki no vārdiem pārietu pie darbiem, par to nebija šaubu .. .

Kortess drudžaini lauzīja galvu, meklēdams glābiņu. Vienu plānu nomainīja otrs . . . Beidzot viņš nolēma vēlreiz izmantot Montezumas starpniecību. Var būt, ka indiāņi viņu paklausīs un pārtrauks uzbrukumu, dos iespēju spāniešiem aiziet .. .

Bet Montezuma atsacījās sākt sarunas.

–    Tam nav nekādas jēgas, – viņš paziņoja pateram Ol­medo, kas Kortesa uzdevumā griezās pie viņa ar šādu lūgumu. – Viņi neticēs ne man, ne jūsu komandiera melīgajiem vārdiem.

Bet paters apgalvoja, ka Kortess cieši nolēmis aiziet no galvaspilsētas. Un Montezuma galu galā uzņēmās starpnieka lomu.

Viņš uzģērba parādes tērpu, uzāva zelta sandales, uzlika galvā diadēmu un savas svītas pavadībā uzkāpa uz pils robotās sienas.

Uzreiz kā pēc burvja mājiena norima kaujas troksnis. Ap­klusa nevaldāmie bundzinieki un muzikanti, kas ar savu in­strumentu skaņām uzmudināja uzbrucējus. Uz karotāju lūpām pamira kaujas saucieni. Pusvārdā pārtrūka komandieru pa­vēles. Iestājās godbijīgs klusums. Cilvēki, kuri pirms minūtes vēl līda pašā peklē – pie ambrazūrām, kas nepārtraukti reizē ar dūmiem un liesmām «spļāva drošu nāvi, tagad metās ceļos, krita uz vaiga un pavērsa acis sānis, lai ar savu skatienu ne­aptraipītu lielo Montezumu. Un viņa klusā balsī izrunātie vārdi bija labi sadzirdami pat uzbrucēju pēdējās rindās.

Lūk, Montezumas runa, kā to pierakstījuši aculiecinieki:

–    Kādēļ es redzu savu tautu ar ieročiem rokās manu senču pils priekšā? Jūs domājat varbūt, ka jūsu pavēlnieks ir gūstā, un gribat viņu atbrīvot. ‑Ja tas tā būtu, tad jūs rīkotos taisnīgi. Bet jūs maldāties. Es neesmu gūsteknis. Svešzemnieki ir mani viesi un draugi. Es palieku pie viņiem pēc paša gribas un varu viņus atstāt, kad man iegribas to darīt. Vai tikai jūs neesat atnākuši, lai viņus padzītu no pilsētas? To nevajag. Viņi paši aizies, ja jūs atbrīvosiet viņiem ceļu. Tādēļ atgriezieties savās mājās. Nolieciet ieročus. Baltie cilvēki atgriezīsies savā zemē, un tad Tenočtitlānā atkal viss būs mierīgi.

Iespējams, ka arī šoreiz Montezumam būtu izdevies savaldīt tautas dusmas. Bet viena frāze izjauca visu. Viņš, acteku pa­vēlnieks, nosauca svešzemniekus par saviem draugiem! Šie nicināmie ienācēji, kas notraipījuši savas rokas ar simtiem ne­vainīgu upuru asinīm, – Montezumas draugi…

Ar šo neuzmanīgo atzīšanos acteku valdnieks uzreiz at­grūda no sevis tos, kas vēl joprojām viņam ticēja. Vienā mirklī izgaisa viņa nesatricināmā, tautas ticējumu un parašu, gadsimtu tradīciju, visas acteku sabiedriskās iekārtas balstītā autoritāte. Atskanēja sašutuma pilni saucieni:

– Necienīgais actek! Gļēvuli! Baltie pataisījuši tevi par veceni, kas spēj tikai vērpt un aust!

Sabruka aklās godbijības siena, kas tik daudzus mēnešus sargāja Montezumu no tautas dusmām. Nevis gudrs vald­nieks, kam dievi piešķīruši pārdabisku spēku, bet vienkāršs mirstīgais, nožēlojams un apjucis, stāvēja savas tautas priekšā. Un, lai saglabātu viņam dzīvību, tauta bija uzņēmusies tādas mokas, cietusi tik daudz pazemojumu un bēdu!

Vispārēja sašutuma izvirdums lika pacelties tūkstošiem roku. Tūkstošiem bultu un akmeņu aizlidoja Montezumas un viņa svītas virzienā. Spānieši metās viņu aizsegt ar saviem vairogiem, bet bija jau par vēlu. Smags akmens sadragāja vi­ņam galvu, vairākas bultas ieurbās ķermenī. Montezuma bez samaņas iekrita savu pavadoņu rokās.

Spānieši darīja visu iespējamo, lai saglabātu viņa dzīvību: Montezuma varēja viņiem vēl noderēt. Bet pēdējie notikumi, kas skaidri rādīja, ka viņa varai pienācis gals, bija satriekuši Montezumu, un viņš vairs negribēja dzīvot. Viņš atteicās no zālēm, rāva nost pārsējus, neko neēda. Drīz viņš nomira, līdz galam izpildījis spāniešu – viņa tautas visniknāko ienaid­nieku aizstāvja lomu, ko pats brīvprātīgi bija uzņēmies.

Tas notika 1520. gada 30. jūlijā. Montezumam tad bija nedaudz vairāk par četrdesmit gadiem.

Tā aizgāja kapā visvarenākais acteku valdnieks.