Kortess nogriež atkāpšanās ceļus

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Kortesa sūtņi devās ceļā 1519. gada 26. jūlijā, bet jau 30. jūlijā atklājās, cik apšaubāma tā vienprātība, ko Kortess šķita nodibinājis.

Pavisam nejauši viena dalībnieka gļēvulības dēļ tika atklāta sazvērestība pret kapteini ģenerāli. Šoreiz stāvoklis bija pa­visam nopietns un nepavisam nelīdzinājās tam inscenējumam, ko nesen bija nospēlējuši viņa piekritēji.

 

Francisko Monteho – Kortesa sūtnis pie Spānijas karaļa Kārļa V.

Sazvērnieki bija nodomājuši sagrābt karavelu, sekot aiz­braukušajam kuģim, sagūstīt to un nogādāt Kubā Velaske­sam. Viņi jau bija paguvuši sagatavot karavelu, slepeni no­gādāt tajā pārtiku, ūdeni un ieročus.

Naktī, kad bija paredzēta aizbraukšana, sazvērniekus ap­cietināja un nodeva kara tiesai. Divus pakāra (viens no tiem bija Huans Eskudero, kas tik veikli pirms dažiem gadiem bija sagriezis Kortesam uz muguras rokas Santjāgo baznīcā), locim nocirta kāju, bet pārējos izpēra rīkstēm. Nesodīts palika vienīgi. .. sazvērestības iedvesmotājs un organizētājs – svētais tēvs Huans Diass, kuru paglāba viņa garīdznieka amats.

Kā redzam, pirmie pilsētas «labiekārtojumi» – karātavas un kauna stabs Kortesam noderēja visai drīz.

Sazvērestība Kortesam skaidri parādīja, cik neuzticams viņa balsts – kareivji un matroži. Kas par to, ka tie vairāk­kārt pieņēmuši viņa diktētos «vienbalsīgos» lēmumus! Sirdī viņi Kortesu neieredzēja. Šoreiz izdevās sazvērniekus padarīt nekaitīgus, bet kur garantija, ka tas izdosies arī turpmāk? Bet, ja karaspēks sadumposies un atgriezīsies Kubā, – nāksies uz visiem laikiem atvadīties no sapņa par acteku zeltu.

Jānogriež visi atkāpšanās ceļi, lai pat doma par to nevarētu ‑rasties. To varēja izdarīt, tikai iznīcinot visas karavelas.. .

Šis drosmīgais Kortesa lēmums var likties neprātīgs. Kara­velas bija spāniešu peldošie cietokšņi. Karavelas bija vienīgais sakaru līdzeklis ar tālo dzimteni. Bez tam karavelas bija ļoti vērtīgas. Pats Kortess bija ielicis tajās visu savu bagātību un ne tikai savu vien.

Taču pašreizējos apstākļos viņš uzskatīja tādu rīcību par vienīgo pareizo.

Kortess zināja, ka grūtības, ar ko saistīts gaidāmais gājiens uz acteku galvaspilsētu, daudzos izraisīs grūtsirdību un bailes. No tā – tikai viens solis līdz tam, lai censtos atgriezties Kubā. Kamēr bija karavelas, tas bija viegli izpildāms. Turpretī apziņa, ka atpakaļceļa nav, desmitkāršos spāniešu cīņas garu. Viņiem jāzina, ka viņu glābiņš – tikai virzībā uz priekšu. Pie tam sauszemes karaspēku tad tūlīt papildinātu simt desmit kareivju no matrožiem, kas parasti nepiedalījās kaujas dar­bībā uz sauszemes.

To visu Kortess aukstasinīgi apsvēra un nolēma iznīcināt savu floti.

Bet kā izpildīt šo nodomu, neizraisot atklātu dumpi?

Kortess nosūtīja galvenos spēkus uz Sempoalu, lai saga­tavotu tos karagājienam. Tai pašā laikā Kortesa uzpirktie loči iesniedza viņam oficiālu ziņojumu, ka karavelas esot kļu­vušas nederīgas un tik tikko turoties virs ūdens, jo dibenus tām sagrauzuši ķirmji.

Kortess izlikās ļoti izbrīnījies.

–    Ko tad mums darīt? – viņš jautāja ločiem.

–    Bojājumus nevar izlabot. Karavelas jānogremdē.

–    Ja tā, tad mums vīrišķīgi jāizpilda savs pienākums līdz galam! – iesaucās Kortess. – Tāda ir dieva griba!

Deviņiem kuģiem noņēma buras, takelāžu, visu, kam bija kāda vērtība, bet pašus kuģus uzbrauca uz sēkļa, kur krasta bangas tos drīz vien sadragāja.

Kad kareivji uzzināja notikušo, izcēlās atklāts dumpis. «Ģenerālis atvedis mūs šeit nokaušanai kā dzīvnieku baru!» kliedza spānieši.

Bet tagad stāvokļa noteicējs bija Kortess.

–    Iet uz priekšu, visu laiku skatoties atpakaļ, – tas no­zīmē nolemt sevi sakāvei, – viņš sacīja. – Tikai bezgalīga ticība panākumiem atnesīs mums uzvaru. Starp citu, – viņš nobeidza savu runu, – gļēvuļi un mazdūšīgie var arī tagad at­griezties mājās. Viens kuģis taču ir saglabājies. Lai viņi dodas uz Kubu un tur pastāsta, kā viņi pameta savu komandieri un biedrus un pacietīgi gaida mūsu atgriešanos. Bet mēs atgriezī­simies, apkrāvušies ar Meksikas zeltu!

Protams, ka neatradās neviens, kas vēlētos atzīties savā gļēvulībā. Neviens neizmantoja Kortesa priekšlikumu. Un viņš varēja uzskatīt, ka viņa nodoms pilnīgi izdevies. Kopš šī brīža visi ekspedīcijas dalībnieki bija Kortesa rokās. Viņam vairs nebija jābaidās, ka kāds mēģinās atgriezties un tā izjaukt viņa godkārīgos plānus.