Kara padome pieņem lēmumu

R. Kinžalovs, A. Belovs ::: Tenočtitlānas bojā eja

Kortess pilnīgi saprata sava stāvokļa nedrošību un neno­teiktību. Viņa un visu ekspedīcijas dalībnieku dzīvības faktiski bija atkarīgas no Montezumas noskaņojuma. Bet ja nu viņš, paklausīdams priesteriem, grozīs savu attieksmi pret spānie­šiem? . .. Vai ari, rūpīgāk viņus pavērojis, sapratīs, ka viņi un viņu izslavētie zirgi un lielgabali nepavisam nav dievi un pat ne dievu sūtņi? . ..

Tad pēc pirmā signāla acteki samals miltos visus spāniešus kopā ar viņu sabiedrotajiem tlaškaliešiem. Pret viņiem sacel­sies visa pilsēta. Viņu liktenis tad skaidrs – viņus visus upurēs asiņainajiem Uicilopočtli. Pietiek tikai pārtraukt pār­tikas un dzeramā ūdens piegādi – un spāniešu stāvoklis uzreiz kļūs bezcerīgs.

Bija nekavējoties jārīkojas, lai nostiprinātu savu stāvokli. Bet kā? Ko varēja iesākt, atrodoties pašā ienaidnieka midzenī?

Kortesa sasauktajā kara padomē atskanēja dažādas balsis. Vieni ieteica slepeni atstāt pilsētu un pāriet uz sauszemi aiz lielajiem dambjiem. Citi ieteica doties projām ar Montezumas ziņu, aizbildinoties ar kaut kādu ticamu ieganstu.

Visos šajos padomos Kortess neredzēja jēgas. Tāda veida rīcība uzreiz tiktu novērtēta kā vājuma izpausme. Bet vājos pieveic. Atkāpdamies spānieši riskēja pazaudēt pat savu sa­biedroto – tlaškaliešu – draudzību.

Seno meksikāņu zelta sakta.

 

Seno meksikāņu zelta gredzeni.

 

Vienīgā izeja – sagūstīt pašu Montezumu, padarīt viņu par ķīlnieku. Tad spānieši būs drošībā. Acteki neuzdrošināsies viņiem uzbrukt, baidīdamies par Montezumas dzīvību.

Bet kā sagūstīt tūkstošiem miesassargu ielenkto valdnieku viņa paša pilī? Vai varēja maz iedomāties lielāku pārdrošību?

Bija jāpanāk, lai Montezuma brīvprātīgi dotos spāniešu gūstā …

Šo plānu uzdeva realizēt pieciem visdrošsirdīgākajiem virs­niekiem ar Kortesu priekšgalā. Viņiem, piedraudot ar nāvi, vajadzēja pierunāt Montezumu «brīvprātīgi» pārcelties uz pili, kurā bija novietojušies spānieši.

Bet ar kādu ieganstu tik smagi apvainot to cilvēku, kas tik viesmīlīgi uzņēmis ienācējus un gandrīz ik dienas savā vald­nieka žēlastībā apdāvināja viņus ar zeltu?

Tāds iegansts atradās.