Atmaksa

Bija tumša, auksta un lietaina nakts, kad atvērās vārti cita­delei, kurā spānieši bija nodzīvojuši vairāk nekā pusgadu. Nodaļas izgāja tumšā, klusā laukumā. Priekšgalā gāja vairāk nekā divi simti kājnieku. Viņiem bija jāatbrīvo ceļš, ja gadītos uzdurties indiāņiem. Aiz tiem soļoja četri simti tlaškaliešu un simt piecdesmit spāniešu, kam bija uzdots nest un aizsargāt tikko kā uzbūvēto pārvietojamo tiltu. Kortess zināja, ka Tla‑ kopānas dambis trijās vietās pārrakts, un tādēļ savlaicīgi lika uzbūvēt stipru pārvietojamu tiltu, pa kuru varētu pārvest lielgabalus un zirgus.

Centru komandēja pats Kortess. Viņa nodaļa apsargāja zirgus un zelta nesējus, kā arī sievietes un ķīlniekus no gūs­tekņu un Montezumas galminieku vidus. Gājienu noslēdza ka‑ valērija, artilērija un krietna daļa Narvaesa kareivju.

Pa galveno ielu, kur nesen vēl ritēja niknas kaujas, Kor­tesa karaspēks virzījās uz priekšu, nesastapdams pretestību.

Iela šķita izmirusi. Visur valdīja klusums.

Drīz. vien avangards sasniedza dambi. Spānieši domās jau iztēlojās, ka laimīgi izrāvušies no galvaspilsētas, un priecājās, ka tik viegli izdevies apmānīt šos «mežoņus» .. .

Bet naksnīgo ielu klusums izrādījās maldinošs. Acteku sarg­posteņi bija nomodā un no savām paslēptuvēm uzmanīgi vēroja katru steigšus aizejošā karaspēka soli. Izpildot Kuitlauaka pa­vēli, galvenās ielas ēkās paslēptās acteku nodaļas mierīgi ļāva Kortesa armijai virzīties uz priekšu. Tai ļāva aiziet tik tālu, ka par atgriešanos cietoksnī nevarēja vairs būt ne runas. Bet, kad spānieši un tlaškalieši sāka steigšus celt tiltu pār pār­rakumu, kas atdalīja ielu no dambja, pēkšņi atskanēja tauru pūtieni un sāka rībēt milzīgas bungas .. . Pēc trauksmes sig­nāla acumirklī atdzīvojās visa pilsēta. No visām pusēm uz dambi sāka plūst karavīru nodaļas.

Acteku kara padome bija paredzējusi, ka spānieši mēģinās aiziet no Tenočtitlānas, un savlaicīgi veikusi visus pasākumus, lai varētu iznīcināt ienaidnieku, kad tas mēģinās iet pāri dambim. Tā arī bija Kuitlauaka un Kuautemoka plāna bū­tība – izmānīt Kortesa armiju no tās citadeles un uzspiest kauju tai visneizdevīgākajos apstākļos – uz šaurā dambja. Sis plāns arī spīdoši izdevās.

Tikko pirmās nodaļas bija paspējušas pāriet pāri tiltam, ezerā sāka ņudzēt simtiem pirogu. Tumsā un miglā tās gan­drīz nevarēja saredzēt, bet airu radītā ūdens šļakstoņa un karotāju saucieni tuvojās arvien vairāk, kļuva arvien skaidrāk dzirdami un beidzot pārvērtās vienotā, neatdarināmā uzbru­kuma troksnī. Uz spāniešiem lidoja tūkstošiem bultu, akmeņu

un pīķu. Simtiem neredzamu roku satvēra tiltu un mēģināja to apgāzt, citas grāba spāniešus aiz kājām un vilka pirogās.

Izšķirt, kas notika tumsā, nebija iespējams. Divi zirgi klupa uz tilta slapjajiem baļķiem un pakrita. No mugurpuses spiedās virsū simtiem cilvēku, kas mēģināja pēc iespējas ātrāk nokļūt uz dambja un pārvarēt visbīstamāko vietu. Drīz uz tilta izveidojās fantastisks cilvēku, zirgu, arbaletu, zelta kastu un munīcijas jūklis… Beidzot actekiem izdevās tiltu apgāzt, un visa šī jezga sabira ūdenī. . . Tie, kas prata peldēt un nebija apkrāvušies ar zeltu, vēl varēja cerēt uz glābiņu, ja vien viņi nekrita gūstā. Bet katrs, kam bija pilnas kabatas un mantu maisi ar zeltu – un tādu bija vairākums, – nogāja dibenā kā akmeņi.

Pa to laiku priekšējās nodaļas, kuru vidū atradās arī Kor­tess, bultu un akmeņu krusā sasniedza otru dambja pārrakumu un nevarēja saprast, kādēļ kavējas pārvietojamais tilts. Tad pienāca bēdīgā vēsts, ka tilta vairs nav un nebūs, – to sagrā­buši acteki.

Izmisuma brēcieni un briesmīgi lāsti bira no visām pu­sēm. Panika sagrāba kā kareivjus, tā arī virsniekus. Vienā mirklī aizmirsās visas Kortesa instrukcijas un precīzie norā­dījumi, kurus viņš bija devis pirms atkāpšanās. Disciplīna vairs neeksistēja. Katrs domāja tikai par savu glābiņu.

Pakaļējie spiedās virsū priekšējiem, un daudzi iegāzās ūdenī. Citi paši metās ezerā un, ķerdamies pie baļķiem, dē­ļiem, zirgu astēm, mēģināja sasniegt otru krastu. Bet tur viņus jau gaidīja ienaidnieks .. ,

Tikai visdrosmīgākie un bezbailīgākie turpināja lauzties uz priekšu, pārējie kāpās atpakaļ ezerā, slīka, nokļuva gūstā vai gāja bojā no acteku kara vāļu sitieniem.

Panikā daudzi spānieši nosvieda savus šķēpus un zobenus un mēģi­nāja peldus pārkļūt pāri izpostītajai dambja vietai. Kuitlauaks pavēlēja salasīt nomestos ieročus un laist tos darbā pret spāniešiem.

. . . Otru izpostīto dambja posmu galu galā kaut kā aizpildīja ar zirgu un karavīru līķiem, zelta kastēm, ve­zumiem, audumu saiņiem, un dzīvi palikušie nokļuva uz dambja pēdējā posma.

Acteki savāc trofejas pēc spā­niešu sagrāves. Zīmējums no acteku rokraksta.

Trešais postījums izrādījās vispla­tākais. To pārvarēt varēja tikai pel­dus. Kortess un daži virsnieki pirmie metās ūdenī, lai parādītu piemēru pārējiem. Bet zelts, no kura daudzi Narvaesa kareivji nevē­lējās šķirties pat nāves briesmu brīdī, ļauni atriebās. Tas sais­tīja savus īpašniekus, lika svārstīties, gudrot, kavēja rīkoties ātri un noteikti. Bet tos, kas paļāvās uz savu prasmi peldēt., zelta ķēdes un stieņi neatturami rāva dzelmē.

. . . Ak, šī smagā grēku nasta

Nospieda tos tagad cīņā,

Un šis velnišķīgais metāls

Ne vien dvēseli, bet arī

Dzīvo miesu postā grūda.

H. Heine «Viclipucli».

Tajā vietā ezers izrādījās ļoti dziļš, un glābties izdevās tikai nedaudziem.

Visu nakti dažādās vietās uz dambja noritēja visniknākās cīņas. Un tikai rīta ausmā dzīvi palikušie spānieši un viņu sa­biedrotie tlaškalieši atstāja aiz muguras nelaimīgo dambi un nokļuva krastā. Līdz nāvei noguruši un izmocīti, brūcēm klāti, asinīm notašķīti, sadriskātos tērpos viņi palūkojās apkārt – un šausmās nodrebēja.

Kortesa armija vairs neeksistēja. Divas trešdaļas bija kri­tuši kaujās, noslīkuši vai sagūstīti. Bojā bija gājuši labākie virsnieki un kareivji, gandrīz visa kavalērija, lielākā daļa personīgo ieroču, pārtika, uzkabe, karogi. Nekas nebija palicis pāri arī no Kortesa un viņa bandītu salaupītajām bagātībām. Nesēji tlaškalieši bija starp pirmajiem «Bēdu nakts» upuriem.

Reizē ar važās sakalto Kakamacīnu un citiem dižciltīgiem ķīlniekiem bija noslīkuši arī Montezumas bērni.

Ezera dzelmē uz mūžiem bija apbedītas arī Kortesa dienas­grāmatas un visa lietvedība, visas karaļa notāra piezīmes, kam Kortess piešķīra tik lielu nozīmi.

Nekārtīgā pūlī, tikko turēdamies kājās un nepārsējuši pat asiņojošās brūces, spānieši vilkās uz priekšu, cenzdamies aiz­iet pēc iespējas tālāk no briesmīgās vietas.

Par laimi acteki nesteidzās uzsākt konkistadoru vajāšanu. Viņi apbedīja kritušos, skaitīja trofejas.

Sasnieguši kādu Tenočtitlānas priekšpilsētu, spānieši centās ātrāk iziet tai cauri. Arī tur bija viņu nāvīgie ienaidnieki. .. Ar pēdējiem spēkiem viņi gāja un gāja uz priekšu, un zeme dega zem viņu kājām. Tad tālumā parādījās kāds atstāts templis. Tur bēgļi uzdrošinājās apmesties pirmajā īsajā atpūtā.

Vaidi, raudas un žēlabas pildīja visu celtni. Katrs steidzās ātrāk atlaisties uz kailās zemes. Tikai dažiem kareivjiem pie­tika spēka, lai sakurtu ugunskuru un izžāvētu apģērbu.

Drīz lielākā daļa ļaužu gulēja kā miruši. Nogurums izrādī­jās stiprāks par izsalkumu un slāpēm. Miegs ļāva aizmirsties

arī ievainotajiem, ja vien brūces nebija pārāk dziļas. Tikai sargi neaizvēra acis, un reizē ar viņiem nomodā palika arī Kortess. Tagad viņam bija pietiekami daudz laika, lai pārdo­mātu par katastrofu. Vairāk nekā astoņi simti kritušo spāniešu un divi tūkstoši noslīkušo tlaškaliešu . . . Zaudētas trieciena da­ļas – artilērija un kavalērija, kas vienmēr bija izšķīrušas kauju iznākumu. Galīgs spēku izsīkums visiem, kas vēl pali­kuši dzīvi… Un – beigas mītam par spāniešu neuzvara‑ mību. Leģenda par viņu pārdabisko spēku izputējusi galīgi un uz visiem laikiem. Kāda šausmīga nakts! Tā aprijusi daudzu mēnešu cīniņa augļus, visas agrāk iegūtās uzvaras.

*

Jā, ne velti šī nakts iegāja spāniešu iekarotāju vēsturē ar nosaukumu «Bēdu nakts».